Tā diena ir klāt. Pieceļos jau plkst. 6.00, lai lēnām sakravātu somu un paēstu brokastis. Neapēdu pat pusi no brokastīm, jo apetītes nav. Emocijas un patīkams satraukums lielāks par ēstgribu. Sakrāmēju somu, no ūdens automāta piepildu pudeles un esmu gatava ceļam. Pirmajā dienā vienmēr ir jautājums – uz kuru pusi ir jāiet. Pirmos trīs soļus speru pretējā virzienā līdz kartē “izlobu”, kurš ir pareizais virziens. Ar mierīgu sirdi dodos uz Valkas centru, kur baznīcā man sarunāta tikšanās ar mācītāju.
Baznīcas un naktsmājas Santjago ceļā ir vietas, kurās var saņemt zīmogu svētceļnieka pasē. Arī Latvijā cenšamies to ieviest – raiti nesokas, bet pamazām, pamazām.
Lietotnē ievadījusi baznīcas adresi un to, ka veicu ceļu ar kājām, sekoju norādēm. Nepaiet ne 5 minūtes, kā atrodos pļavas vidū, kur navigācija rāda, ka jāiet pa ceļu, kurš nav pļauts jau kopš pagājušās vasaras. Griežos riņķī un izlemju pa taisnāko ceļu neiet. Iešu pa normālu asfaltētu ceļu.
Eju uz saprotu, ka mazliet kavēju. Cik pieklājīgi ir kavēt tikšanos ar mācītāju? Man nav ne jausmas, jo nekad iepriekš man nav bijusi norunāta tikšanās ar mācītāju. Nav tik traki – vien 4 minūtes pēc norunātā laika ierodos pie baznīcas. Baznīcas durvis jau vaļā un ienākot pa durvīm mani sveicina Valkas-Lugažu luterāņu baznīcas draudzes mācītājs Andris Reiters. Apmainījušies ar pāris pieklājības teikumiem, mācītājs man jautā, vai vēlos, lai abi kopā un viņš par mani noskaita lūgšanu par manu ceļu. Es ticu Dievam, bet tā teikt es īsti nezinu, kā jāuzvedās dažādās situācijās baznīcās. Kad kas jāsaka, kad jāmetas ceļos, kad jāklusē. Bet es ne mirkli nedomājot, saku jā. Jo tomēr, ejot vienai, mazliet jau uztraukums par drošību ir. Un noteikti, mācītāja svētība mani stiprinās. Ejam pie altāra, kur viņš aizlūdz par mani un jau pēc mirkļa, liekot roku man uz pieres, viņš svētīja mani un manu ceļu. Birst asaras un sirds plešas vaļā. Jo, kad Tu esi nobijies un noslēdzies, tu nevari saņemt pretī to visu skaistumu, ko ceļš var sniegt. Pēc šī mirkļa es aizkavējos pie altāra viena, lai palūgtu un pateiktos. Kad esmu gatava uzsākt savu ceļu, es saņemu no mācītāja savu pirmo zīmogu svētceļnieka pasē un vēl ceļam mācītājs man sniedz lapiņu ar “Svētceļnieka garīgā “Ceļa maize””. Un mēs sarunājam tikšanos pēc divām dienām Strenčos. Es izeju no baznīcas un mana sirds ir mierīga. Tā ir pilna ar mieru un paļaušanos, tai pat laikā – atvērta, lai uzņemtu visu, ko šis piedzīvojums man sniegs.
Es uzkavējos vēl nedaudz Valkā, lai apmeklētu Tūrisma informācijas centru, jo arī tur var saņemt zīmodziņu. Tā kā esmu daļa no Camino ceļa Latvijā veidošanas komandas, tad arī sava ceļa laikā, izpildīšu cik nu varēšu brīvprātīgā pienākumus – apmeklējot, izzinot, pārbaudot, cik labi šis ceļš jau strādā. Protams, Valkas TICā meitenei arī pajautāju, kā ar tiem Igaunijas lāčiem. Viņa saka, ka pirmajā ceļa dienā nekas neesot dzirdēts, bet otrajā dienā pie Jērcēniem kaut kas ir dzirdēts. Man pie somas ar karabīni ir pielika krūzīte, kas pilda zvaniņa funkciju.
Kad Valkā viss izdarīts, varu beidzot doties ceļā. Spert kāju uz Camino Latvia ceļa. Tas ved laukā no Valkas pilsētas caur brīnišķīgo Valkas estrādi. Skatītāji un estrāde ir atdalīta ar upīti – tik kreatīvi.
Eju un saprotu, ka tiešām šajā posmā nav jābaidās no lāčiem, jo nav nemaz pa mežu jāiet. Tā raitu soli nočāpoju līdz Lugažiem. Lugažos ieraugu atpūtas vietu ar nojumi – jāsaka, ka diezgan sena, jo apsēžoties uz soliņa jābaidās vai neizkritīšu cauri. Bet viss veiksmīgi un es varu notiesāt savas neapēstās brokastis.
Kad atsāku savu ceļu uz Turnu, apsveicinos ar pretīm nākošo sievieti ar suni. Dāma man jautā, kādēļ es bez riteņa un kurp dodos. Kad saku, ka šoreiz es ar kājām un šodien dodos uz Turnu, tad tik dzirdu – ārprāts, ārprāts. Labi, ka neteicu, kur es vispār dodos. Kaut pati vēl nemaz galamērķi nezinu. Šobrīd jau mana akcija #pastumagnesi ir iegriezusies pamatīgi un kilometri būs jānoiet daudz.
Tālāko manu ceļu pavada lietus un saule, atveldzējot mani un izžāvējot. Ap agru pēcpusdienu arī sasniedzu Turnu, noejot 25,54 km. Šonakt nakšņoju Turnas tautas namā. Mani sagaida jauka sieviete, kura ierāda atsevišķas telpas mājai no otras puses. Vairākas telpas – visas man vienai. Kaudzē sakrauti matrači – varu ņemt un gulēt, kur vēlos. Arī dīvānā, ja gribas. No manis nepaņem ne centa, jo, redz, es esot pirmā šāda ceļotāja. Kārtējo reizi silda sirdi labestīgie žesti.
Tā kā diena vēl tikai ieskrējusies un laika daudz, izlemju nosnausties diendusu, jo pēdējās divas naktis nav labi gulētas. Noguļu 2 stundas un varētu vēl, bet jāceļas, jo jātaisa vakariņas un arī jāuzraksta jums blogs. Tur pat aiz durvīm aizdedzu savu gāzes degli, vāru ūdeni un izbaudu to kā mierīgu meditāciju. Vakars palicis vēss.
Vēlāk pārvietojos mājas otrā pusē, kur uz sienām atspīd fantastisks saulriets un ir labāks internets. Un pēc brīža man pievienojas liels, labsirdīgs suns. Viņš noguļas zālītē ar skatu uz saulrietu. Īsts romantiķis. Pēc brīža nosalusi, es dodos iekšā, lai šai dienai pieliktu punktu un gatavotos nākošai.
Pa visu šo dienu es saņēmu tik daudz laba vēlējumus un uzmundrinošus vārdus, kas atkal un atkal man pierādīja, cik laba tauta mēs esam. Ja mēs viens otru turpināsim atbalstīt, tad viss mums būs labi. Vakarā atceros par mācītāja līdzi doto lapiņu, to izņemu un lasu: “brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu![...]”
Paldies jums par mīlestības skūpstiem!