Iedomājieties, es beidzot pa nakti nosalu. Nu uz rīta pusi. Tā kā naktsmāju piedāvājumā bija tikai matracis, spilvens un palags, tad izlēmu guļammaisu nemaz nevilkt ārā, jo vakarā, protams, bija ļoti silts. Uzmetu pusi no palaga sev virsū un aizmigu uz sitiena. No rīta puses pamostos, jo salst, bet nav spēka meklēt guļammaisu. Ieritinos palagā kā tāds cīsiņš mīklā, lai nav neviena plika vieta un guļu tālāk. Miegs tāds caurs un pamostos atkal. Domāju, ja būs vēl stunda laika gulēt, tad gan ņemšu guļammaisu. Paskatos pulkstenī - jāceļās jau augšā.
Vakar ar restorānu sarunāju, ka iedos man termosu, lai no rīta varu apliet nūdeles un tēju. Ar ēdinātājiem un termosiem jābūt uzmanīgiem, jo ļoti bieži pierādījies, ka termosos visbiežāk taisa kafiju un tas ļoti piesūcas ar tās garšu. Mana tēja nevar pārspēt kafijas garšu un tā vienmēr ir nedzerama. Labi, ka nūdelēm spēcīgas garšvielas un tām vismaz kafiju klāt nejūt.
Plkst. 7.30 un ir laiks iziet, jo 8.05 man ir sarunāta tikšānās pie benzīntanka ar vienu nepazīstamu manu sekotāju, kas pieteicās "ciemos" manā piedzīvojumā. Mazliet vienmēr jau tas risks - kāds būs cilvēks? Vai būs pa ceļam? Vai būs par ko runāt? Bet no otas puses, man šķiet, ka esmu jau tajā vecumā, ka varu sadzīvot ar visādiem cilvēkiem. Un tas jau arī tik uz dienu. Vienmēr no otra ir ko mācīties.
Eju un pēc laiciņa saprotu, ka man šķietamo 2 kilometru vietā līdz tikšanās vietai ir jāiet 4 kilometri. Kavēju. Mazliet. Tuvojoties benzīntankam jau tālumā redzu, ka Zanda man māj. Pietuvojos un, lai uzreiz salauztu visas sienas starp mums apskauju Zandu. Un ir pelnīti - svešs cilvēks ir vēlējies pavadīt dienu ar mani. Kopā dalīt grūtos brīžus manā piedzīvojumā. Nopērku veikalā saldējumu un esmu gatava doties. Nepaiet ne pāris kilometri, ka palecos uz pirktsgaliem, jo izbijies zalktis man uzšņāc un aizmūk.
Pēc kāda brītiņa ieturam pirmo pauzi, jo man jau nostaigāti pirmie 10 km un redzam, ka priekšā sāksies gaidītie, bet nevēlamie garās zāles posmi un tur ieturēt pauzi tuvākajā laikā nebūs iespējams. Apsēžamies tur pat uz grants ceļa - jap - pēdējā laikā labāku pauzes vietu īsti nav. Zanda atver somu un no tās izvelkt - zemeņu zupu (ar cukuru blendētas zemenes), arbūzu ar mellenēm, un somā vēl ir gurķīši. Ko? Es saraudos. Cilvēki mīļie! Cik ļoti jūs mani lutiniet. Jūs klausieties, ko es stāstu savos Instagram storijos un nākat un piepildat manas vēlmes. Cik cilvēks var būt viena gādīga būtne. Esmu līdz sirds dziļumiem aizkustināta un nespēju noticēt. Zandas soma sākumā šķiet sver tik pat cik manējā.
Šodien abas esam uzvilkušas garās bikses, jo zinājām, ka šis posms gar kanālu nav izpļauts un ar zāli līdz gurniem. Sākam iet. Jāiet vairāki kilometri. Šajā posmā gar kanāļu pirms pusotra gada uzstādījām putnu būrīšus ar saviem iniciāļiem. Ziedojam naudiņu un putnu būri kalpo kā ceļa norādes. Atrodu savu un arī Matīsa. Ejam un ik pa brīdim apstājamies, lai no biksēm nolasītu ērces, pirms viņas uzrāpo augstāk. Nolasu piecas un Zanda tik pat. Ejam tālāk. Pēc brīža atkal nolasam pāris. Gribas jau skriet, lai ārāk tiktu laukā. Beidzot sasniedzam arī grants ceļu. Tur pat arī ceļa vidū taisam pauzi, lai fiksi pārģērbtos un mazliet uzēstu. Kājas un botas slapjas. Abas nomainām garās bikses uz šortiem, drošības pēc nomainām arī krekliņus. Kopā sev nolasīju no biksēm 11 ērces un Zanda vismaz tik pat. Tagad sajūta svaigāka un arī drošāka. Zanda gan vēl pēc mirklīša atrod vienu rāpojam pa roku. Cenšamies arī patukšot Zandas traukus, lai nav jānes tik smaga soma.
Tālāk ceļš tik pa grants ceļu līdz Līvbērzei. Mākoņu pilns, bet sajūta, ka saule visu laiku uzvar. Atkal karsti. Šodien esmu sataisījusi frizūru ar celiņu pa vidu un mani jau Instagramā viena dāma brīdināja, lai uzmanos no saules, jo viņa divas reizes jau tā esot apdzedzinājusi galvas ādu. Aha, kā es to pēc mirkļa jūtu - sarkana un sūrst.
Piesēžam vēl ceļa malā un garām brauc auto. Piestāj un sāk mūs izjautāt. Cik tad ejam? Parasti jautāju - šodien vai vispār. Cilvēkiem šoks par tādiem gabaliem. Vairs arī laukos laikam nav tie laiki, kad gāja kilometriem tālu. Vīrietis nobrīnās un pirms aizbrauc paliek dikti laipns un pajautā vai mums kas nepieciešams.
Saņemamies un turpinām ceļu. Galamērķī mūs gaida veikals, kurā varēs iegādāties ko atspirdzinošu. To arī darām. Esam sasniegušas Līvbērzi un šodien noieti 30 kilometri. Šis posms tāds dikti dzīvs. Esiet gatavi, ka no krūmiem jūs izbaidīs kāda stirna. Mēs šodien satikām trīs stirnas - viena peldējās kanālā, otra nedaudz tālāk krūmos un trešā mūs dikti izbiedēja, jo bija pa visam tuvu un paņēma vagu.
Dodamies uz manu rezervēto naktsmāju - dzīvokli, kur vienu istabu atvēl svēceļniekiem un cena ir 10 eur. Šodien tur saimnieku nebūs un viss dzīoklis man. Zanda stundiņu atpūšās un dodas uz autobusu. Man šodien veļas diena, jo nu jau lielākā daļa drēbju netīras. Mani apciemo mūsu Camino Latvia komandas kolēģe un arī atnes gurķus un zemenes. Mana sirds ir tik pilna un es nezinu, kā visiem pateikties. Vēl pirms miega 30 minūtes cīnos ar kameni, kuru cenšos izdabūt laukā. Tā man arī neizdodas un viņa kaut kur noslēpjas. Tad nu šonakt tomēr nebūšu viena.
