Ir pienākusi jau astotā diena uz Camino Latvia ceļa. Vakardien atbrauca Matīss - mans draugs. Viņš pievienosies un atbalstīs mani nākamās divas dienas. Cerēju, ka varbūt varēšu viņam iedot panest vismaz gāzi un katliņu, bet izkāpjot no vilciena viņš ar tukšu vēderu iegāja veikalā. Soma pilna ar ēdienu.
Šodien arī ir pirmā diena, kad sākšu iet par saviem "Stūmējiem".
Nakts bija drausmīga, jo hostelī mums bija jumta numuriņš un bija nežēlīgi karsts, un šķiet, ka visu laiku kaut kas koda no segas ārā izbāztajā miesā. Vēlme aiziet laicīgi gulēt ap 22.00 riktīgi izgāzās un mēs abi mocījāmies vismaz līdz pusnaktij. Kad man izdevās aizmigt, es nogulēju visu nakti, bet Matīss gan dzirdēja visas skaņas uz ielas.
Kad piecos nozvana modinātājs, šķiet, ka acīs sabērtas smiltis - daudz par maz miega. No rīta apēdam vakardienas neapēsto pārtiku, ko somā nestiepsim - tas ir arbūzs un spainītis ar auksto zupu. Sešos esam gatavi doties ceļā.
Dienas sākums ir izcili skaists, jo pametot Siguldu nokāpjam pa (cik dzirdēts) 600 pakāpieniem un izejam uz tiltu pār Gauju, kur rīta agrumā pie neliela vēja plīvo Latvijas karogi. Ļoti patriotiski.
Nekad iepriekš nebiju gājusi no Siguldas uz Krimuldu un jāatzīst, ka taka ir ļoti skaista. Gar takas malām dažādas alas, gauja un priedes. Bauda iet.
Pirms pašas Krimuldas ceļš pāriet Kubeseles takā - neliela taka, kas vijas gar upīti un beidzas pie pašas Krimuldas baznīcas. Patiesībā šis ir viena posma noslēgums - noieti 11 kilometri. Taču mums 11 kilometri vienai dienai šķiet drusku par maz, tādēļ šodien apvienojam divus posmus - līdz pat Vangažīem. Bet pirms dodamies tālāk ir jāatvelk elpa un jāmeģina dabūt baznīcas zīmogs. Aiz baznīcas no paletēm uztaisam zvilni un iekārtojamies. Pēc 5 minūtēm pie baznīcas piebrauc mans brālis ar ģimeni un viņi mums atveduši saldējuma kokteili. Kāds pārsteigums. Cik ļoti mani šajā ceļā cilvēki lutina. Kamēr mēs baudām kokteiļus kāds pāris atbrauc uz baznīcu. Es tiem jautāju, kur varu dabūt zīmogu, uz ko saņēmu atbildi, ka mācītāja mājā, te pat netālu. Un kungs mums visiem piedāva uzkāpt tornī, ko mēs arī darām. Velāk atvadījušies no brāļa ģimenes, soļojam uz mācītaja māju, lai dabūtu zīmogu un turpinātu ceļu. Piezvanu pie mācītāja mājas un pēc mirkļa viņš atver durvis, ģērbies mājas halātā. Es samulstu, taču lūdzu pēc zīmoga. "Svēta lieta", saka mācītājs un iespiež man pasē zīmogu un mēs varam turpināt ceļu.
Karstums pieņemas spēkā un sasniedz jau 31 grādu, un mums ceļš uz Vangažiem praktiski bez ēnas. Jāiet pa autoceļu, jāiet pa grants ceļu un arī mežiņu, kas tikai simboliski met ēnu. Ejam un klausamies dziesmu, kas baigi paķer līdz kaulam un asaras birst - dziesmas vārdi runā par to, kā ir būt klejotājam un arī atgriezties mājās. Zinu, ka mani ļoti gaida mājās.
Pēc laiciņa uzsākam ceļu gar Gauju. Sākumā turamies pie cerības, ka varēsim nopeldēties, jo upe ļoti tuvu, bet, sekojot takai, mūsu cerība sāk zust, jo krasts viss ar nātrēm, zālēm, krūmiem. Sekojam takai un ir baigais nogurums, un pat nav kur apsēsties. Atmetam ar roku labākas vietas meklēšanai un sežam uz tiltiņa. Ejot tālāk tomēr ieraugām vienu peldvietu un izlemjam, ka ir vērts pakot ārā mantas un ģērbties, lai atveldzētos. Ļoti auksts ūdens, bet sēžu tajā līdz nosalstu. Vismaz uz brīdi.
Paiet 30 minūtes un atkal esam sasvīduši slapji. Cīnamies ar sāpēm, karstumu un nogurumu. Tikai ap pēcpusdienu sasniedzam Rāmkalnus, kur paredzēta pauze un pusdienas. To visu tur arī iegūstam.
Nepilnu stundu atpūtušies, saņemamies, lai veiktu trešdaļu gājiena līdz naktsmītnei. Priecājamies, ka kartē redzam, ka ceļš ved caur Latvijas valsts mežiem - dabūsim vismaz ēnu. Še tev! Mežs ir tik šķidrs, ka neviens koks nemet ēnu. Reizēm pat ejam nevis caur mežu, bet gar mežu. Vēlak vēl iznākam uz grants ceļu, kur apkārt nav koku. Pēdas deg tā, ka jāsakož zobi. Sajūtas tik nepārliecinošas, ka ik pēc 2-3 kilometriem ir jāstājas un vismaz uz 10 minūtem jāatpūšas.
Ap plkt.19.00 sasniedzam naktsmājas un šodien esam nogājuši 37,5 kilometrus. Kopā ceļā pavadītas 13 stundas. Kājas sāp tā, it kā gribētu pa sienām staigāt.
