Mana gatavošanās ceļam sākās diezgan mierīgi un pat teikt nostalģiski. Pirms četriem gadiem, kad gāju savu ceļu Spānijā, man matos bija iepīta pīne. Un sasniedzot sava ceļa finišu – pasaules malā Finisterē – es to nogriezu kopā ar saviem matiem, kas bija tur iepīti, atstājot visu piedzīvoto un pārdzīvoto pie okeāna. Šoreiz es nolēmu darīt tāpat, iepīt pīni, veidojot tradīciju. Paldies, Kristīne!
Liela nozīme manā ceļā bija arī pagaidu krāsainajiem tetovējumiem. Tos biju paņēmusi toreiz līdzi, izdaiļojot gan sevi, gan satiktos cilvēkus. Es savā ceļā svinu sevi. Savu laiku sev. Dabas, savu un cilvēku skaistumu. Šoreiz darīšu tāpat. Sapucējos.
Turpināju gatavoties. Viss bija mierīgi līdz brīdim, kad bija jākrāmē soma. Jāsaka gan, arī krāmēšana bija diezgan mierīga līdz brīdim, kad somu uzlikām uz svariem. Sākuma svars 14,5 kg bez foto trijkāja, ko sākumā biju plānojusi ņemt līdzi, un bez ūdens – tikai ar tukšām pudelēm. Par daudz! Par daudz! Līdz izbraukšanai palikušas divas stundas, kurās jāizrevidē soma un kaut kas jāatstāj mājās. Atsevišķi neviena lieta nesver daudz, bet tie 100 un 200, un 300 grami salasās lielos kilogramos. Santjago ceļā Spānijā mana soma ar ūdeni svēra aptuveni 8 kg, taču toreiz nebija līdzi jāņem ēšanas pagatavošanas piederumi un arī pats ēdiens. Kā arī toreiz savu blogu rakstīju no telefona, taču šoreiz esmu jau mazliet “apdeitojusi” savus gadžetus, lai vieglāk un ātrāk to varētu izdarīt.
Pēc divām stundām soma bija izrevidēta un mājās tika atstāta tūrisma panna, katla paliktnis, mazā eļļas pudelīte, 3 zeķu pāri, krūšturis, pāris skaistumkopšanas līdzekļi, sporta legingi un, protams, trijkājis. Nobēru arī nost mazliet auzu pārslas un riekstus, un nolēju arī pusi micelārā ūdens. Samainīju arī gāzes balonu no pilna uz pustukšu, kā arī lielo powerbank nomainīju uz mazo. Sākām jau ākstīties un nogriezām nagu vīlītei malas. Lab’, lab’ – malas bija nolietojušās. Nekad iepriekš arī nebiju svērusi pārgājienu zeķes, lai izlemtu, kuras atstāt mājās. Progress ir – somas svars 11 kg bez ūdens. Un katru dienu kaut ko apēdot, mazliet vieglāka tā kļūs.
Ko tad es paņēmu līdzi savā ceļā, kurā nezinu cik dienas man nāksies iet (bildes taisītas pirms revīzijas un arī ar sīkām neprecizitātēm, jo kaut ko pēc bilžu taisīšanas vēl arī pieliku klāt, bet tekstā būs tas, ko paņēmu):
Apavi:
The North Face botas ar Gore-Tex ūdens necaurlaidīgo membrānu
Sketchers vieglas vasaras botas ar elpojošu tīkliņu
Teva sandales dušai, vakariem, pauzēm
Apģērbs:
Nike īsie šorti
Strong biker tipa šorti
Salomon vasaras ātri žūstošās pārgājienu bikses
Plāns džemperītis
3 super viegli un plāni krekliņi
2 sporta krūšturi
Cepure
Zeķes un apakšbiksītes (3 un 4)
Mamut vasaras jaka
Patagonia lietus jaka
Saulesbrilles
Higiēnas preces:
2 mikrošķiedru dvielīši
Šampūnziepes un cietais kondicionieris
Gua-sha akmens
2 kokvilnas sejas tīrīšanas lupatiņas
Menstruāciju piltuve
Micelārais ūdens
Zobu pasta
Zobu birste
Sejas krēms
Saules aizsargkrēms
Tualetes papīrs (1 rullis)
Ausu tīrīšanas kociņi
Skuveklis
Manikīra piederumi
Aptieciņa:
Zāļu kārbiņa ar pāris tabletēm no populārākajām kaitēm
Odu un ērču līdzeklis
Pāris ziedes manai atopiskai ādai
Tulznu smēre no Spānijas
Adata un diegs
Elastīgie plāksteri tulznām
Virtuve:
Gāzes deglis
Gāzes balons
Katliņš ar plastmasas vāku
Plastmasas šķīvis
Titāna krūzīte
Ēšanas darbarīku komplekts
Nazis
Švamme
Veļas ziepes
Gadžeti:
Planšete
Klaviatūra
Garmin pulkstenis
Ārējā uzlādes ierīce (powerbank)
Iphone
Vadi un to uzgaļi ierīču uzlādei
Pārtika:
Kartupeļa biezeņa pulveris
Nūdeles
2 mērcītes nūdelēm
Auzu pārslas
Rieksti
Sēklas
Žāvēti augļi
3 dažādas tējas (iebērtas mazos maisiņos)
Sāls un piparu trauciņš
Pāris sneki
Papildu lietas:
Vēdera soma
Maks ar naudu un dokumentiem
Svētceļnieka pase
Kad tas viss bija salikts, bija laiks doties uz Rīgas dzelzceļa staciju no kuras arī sāksies mans ceļš vienai. Pirms ceļa vēl iegādājos vilciena biļeti Rīga-Valga un arī apzvanīju pirmās trīs naktsmītnes. Jāsaka, ka Latvijā ceļš vēl top, tādēļ ar naktsmājām nav tik vienkārši, kā Spānijā. Arī svētceļnieku mums nenoliedzami daudz mazāk, lai neteiktu, ka to gandrīz nav vispār. Ir vasara – visi lauku darbos, un iesākumā neviena no apzvanījām vietām neceļ klausuli. Mazliet kāpinās uztraukums. Ar pāris stundu darbu, man izdodas sazvanīt visas trīs naktsmājas un arī sarunāt, ka mācītājs Valkas baznīcā mani sagaidīs, lai iespiestu manā pasē pirmo zīmogu.
Braucam uz staciju. Visa šī diena kā amerikāņu kalniņos – emocijas un adrenalīns augšā un lejā. Pēc savas akcijas #pastumagnesi palaišanas tautiņās, stūmēji nāk. Un nāk daudz. Cik tālu viņi mani aizstums? Es nesatraucos, ka man būs jānoiet visa Latvija, es nesatraucos, ka būs jaiet ilgi, bet tā neziņa uzdod pa nerviem. Un ziņas, ko saņemu, sirsnīgie ceļa vārdi, uzmundrinājumi ritina to kamolu kaklā un ik pa laikam kamols nāk vaļā. Šodien noraudājos jau desmitiem reižu. Smējos tik pat. Un saskumu no domas vien, ka jāatstāj mīļie mājās. Protams, iekšā arī uztraukums par drošību, jo eju viena. Uztraukums ne tikai man, bet mājās palicējiem vēl lielāks. Izrunājam dažādus drošības scenārijus. Baigi jau vieglāk nepaliek. Spānijā tāda uztraukuma nebija. Uztraukums jau tik liels, ka drebulis iekšā – arī no tā, ka pagaidām es netieku uz priekšu – stūmēji nāk, bet es vēl te pat, vēl pat neesmu sākusi iet savu pirmo nedēļu par sevi. Lūdzu dodiet man ātrāk ceļu, jo zinu, tad iestāsies miers. Tad bailes pazudīs.
Vilciens pienācis. Pēdējie apskāvieni, asaras, smaidi un uzticība – visumam par notiekošo. Tik sen nav braukts ar vilcienu. Laiks paskrien nemanot. Valgā mani sagaida hosteļa īpašnieks, kurš atbraucis man pakaļ ar visu ģimeni. Iestājas miers. Viņš aizved mani līdz hostelim, ierāda istabu un atstāj mani pilnīgi vienu, visā lielajā mājā. Taču Valgā mani sagaidīja vēl viens burvīgs pārsteigums – mani sagaidīja draudzene, kas netālu dzīvo, ar peonijas ziedu, lai novēlētu man izdošanos. Ja vien jūs zinātu, cik katrs šāds žests, siltie vārdi un vēstules stiprina mani. Es iekārtojos istabā un iestājas absolūts miers. No uztraukuma un drebuļiem vairs nav ne miņas. Es rīt sāku iet! Kur mani aizvedīs šis ceļš, man nav ne jausmas, taču es ar visu sirdi paļaujos.
Buen Camino!
*pirmajās 24 stundās manā instagram kontā atnāca vairāk kā 200 stūmēju = vairāk kā 200 papildu kilometru, kuru atskaite sāksies pēc nedēļas.
