Ir 17. diena uz Camino ceļa, taču pirmā diena uz Camino Lituano takām. Tā kā nav daudz brīva laika un vakaros nav spēka daudz iedziļināties ceļa struktūrā uz priekšu, tad no rīta ir mazs satraukums uz kuru pusi vispār jāiet un vai varēšu saprast ceļu. Vai vispār strādās digitālā karte un vai viegli izdosies rezervēt naktmājas. Sajūta it kā atkal būtu izmesta uz ceļa pirmajā dienā.
Atveru telefonā karti un dodos. Jau pie pirmā krustojuma saprotu, ka visu laiku telefonu nevajadzēs, jo Lietuvā maršruts ir ļoti labi marķēts. Lietuvieši pabeidza ceļa izstrādi, tad, kad mēs Latvijā tikai sākām. Zīmes ir visos krustojumos un pa vidu drošībai ar vēl kādu var atrast. Sajūta, ka esmu atkal Spānijā. Ir zīmes un ir liels karstums. Liela bauda ir iet bez ieskatīšanās telefonā, kaut, protams, drošībai vēl ieskatos, jo kaut kā uzreiz vēl nevaru pierast un uzticēties. Visu Spāniju gan nogāju tik pa ceļa zīmēm, digitālas kartes man vispār nebija.
Mani jau brīdināja, ka šī pirmā diena esot vienmuļa - gar labību laukiem vien. Atkal diena bez mākoņiem un labību lauki arī nozīmē - diena bez ēnas. Pirmo ēnu atrodu pie kapiem. Tur vismaz bija liels ēnas laukums un arī vēsumu var just.
Tālāk ejot ieraugu lielu dīķi ar laipu. Nav divu domu - jāpamērcē uzkarsušās pēdas. Vismaz neliels atvēsinājums uz brīdi.
Lietuvas Camino norādēs vismaz vienu reizi posmā ir arī zīme, kura norāda atlikušos kilometrus līdz posma beigām. Forši ir zināt, cik vēl ilgi jāsoļo, jo bieži realitāte no apraksta internetā, atšķiras par dažiem kilometriem. Un posma beigās arī viens kilometrs ir ļoti daudz.
Esmu ciemā, kur kartē atzīmēts, ka ir veikals. Tā arī nesapratu, kura no mājām bija veikals, bet nu es arī diži nemeklēju, jo zināju, ka posma beigās būs veikals un tur kaut ko iepirkšu vakariņām, lai tagad vēl pus posms nav jānes.
Pusdienas ieturu uz soliņa, ceļa malā. Ir forši, ka nav jāsēž zālē vai uz grants ceļa. Pateicos par katru soliņu, ko ceļš man sniedz. Tā kā vairs nenesu līdzi ēdienu, tad esmu atgriezusies pie ātri aplejamiem makaroniem vai nūdelēm. Cik ilgi varēšu ieēst, vēl nezinu. Paēdu un dodos tālāk. Pēc maza gabaliņa saprotu, ka esmu uz soliņa atstājusi saulesbrilles. Tā kā tās man ir vienīgās un saule netaisās posties prom, ir jāiet atpakaļ. Labi, ka nav ļoti tālu, bet katrs liekais solis, tāpat sasāpina sirdi.
Karstums vienkārši vājprātīgs. Priekšā tikai labību lauki un grants ceļš. Tālumā redzu vienu vienīgu koku, kurš veido ēnu un uzreiz izlemju, ka tur atpūtīšos. Ērti nav galīgi, jo sēžu kviešu lauka malā, uz kaut kāda cieta smilšu paugura, bet jācenšas mazliet atdzist.
Īsu brīdi pirms posma noslēguma tieku līdz veikalam. Šajā karstajā laikā mans mīļākais vārds būs "Parduotuve". Nopērku aukstu dzērienu, pārtiku un saņemos, lai pieliktu punktu šai dienai.
Eju uz savu rezervēto viesu namu. Noieti 30 kilometri. Ierodos tur pirmā. Neviena nav. Sazvanu saimnieci un viņa man izstāsta uz kuru mājiņu man jādodas. Mājiņa ļoti forša - lejā virtuve, augšā man vienai istaba un liela terase, un cena arī salda - 10 eur. Viņa gan brīdina, lai durvis lejā neslēdzu ciet, jo būšot vēl nakšņotāji. Pēc dušas cenšos saglābt savu pārsauļoto ādu, kuru jau klāj izsitumi, un pa logu redzu, ka uz mājiņu nāk 3 vecāki vīrieši. Sajūta nav ļoti omulīga, jo esmu viena. Ieslēdzos istabiņā. Dzirdu, ka vīrieši ieslēdz TV, dzer, klepo. Teorētiski es varētu neiet laukā no istabas līdz rītam. Bet nu pēc laika saņēmos un eju lejā. Tajā brīdī tieši pa durvīm ienāk jauna meitene ar mugursomu. Paldies, ka atnāci, jo tagad jūtos drošāk.
Vakarā istabā ielido irsis. Daudzās pret loga stiklu un kaut kur pazūd. Kas tas ir? Tā pat kā ar kameni iepriekš. Es nevaru to atrast. Atkal es negulēšu viena, tikai jācer, ka irsis neizdomās ielīst gultā.