Pieceļos no rīta un sapakoju somu. Cenšos apēst pēc iespējas vairāk, lai nav tik smaga soma jānes. Kad esmu sataisījusies, atvados no savas lietuviešu draudzenes un dodos prom. Jau izgājusi pa ārdurvīm tomēr atgriežos iekšā, jo atcerējos, ka tualetē ir svari. Uzlieku somu uz svariem un tie rāda 17 kg. Tā nevar būt. Ļoti grūti vienu pašu somu nosvērt, tāpēc uzkāpju pati uz svariem un tad lieku somu uz pleciem un kāpju uz svariem vēlreiz. Saprotu, ka soma sver 15 kg. Bāc, tas vienalga ir par daudz. Neko darīt - jāiet un jau drīz mēģināšu kaut ko apēst.
No rīta arī mazliet samulsu, jo Camino Lituano mājaslapa ir mainījusies, jo beidzot lapā ir ievietots arī otrs ceļš no Skaistkalnes, un lapā ir arī pazudusi angļu valodas poga, bet man izdodas atrast šīs dienas karti un es varu doties.
Jau pēc pāris kilometriem saprotu, ka ir laiks vilkt āra no somas ķiršus. Nav daudz, bet savi 400 grami tāpat. Apēdu un uz beigām domāju, kas ir labāk - pilns vēders vai pilna soma. Jo ne viens, ne otrs nav ļoti patīkams.
Eju pa ceļu un redzu, ka lielais ceļš turpinās mežā. Eju pa to. Cik skaisti. CIk skaisti ir būt mežā pēc tiem daudzajiem kilometriem labību laukos. Bet nu mošķi uzbrūk nenormāli. Tā, ka šoreiz nevaru izturēt, atrodu pretodu līdzekli un sapūšos. Ir mazliet labāk. Pēc brīža pretī ieraugu lielu šlakbaumu un kokā redzu novērošanas kameru. Kaut kas nav labi. Paskatos kartē un izrādās, ka man nevajadzēja iet mežā. Bet tik skaists šis ceļš bija. Ejot ārā, protams, pamanu zīmes, kuras aizsapņojusies iepriekš nepamanīju. Esmu atgriezusies uz takas un var doties tālāk. Noiets lieks puskilometrs.
Redzu kartē, ka tuvojos lielam ezeram ar atpūtas vietām. Tas mani stumj uz priekšu. Iznāku pie ezera un tas patiesi ir liels un ļoti skaists. Man vēl jāapiet daļai apkārt, lai nonāktu pie atpūtas vietas. Pēc kilometra arī nonāku pie peldvietas. Protams, vienīgais galdiņš atrodas saulē. Iekārtojos netālu no peldvietas, lai var neuztraukties par savām mantām. Ak, cik labi ir pēc peldes. Nekur vairs negribas iet. Ir svēdiena un visi cilvēki atpūšanas. Es arī gribu atpūsties. Ļaujiet man! Un es ļaujos. Lēnu garu uzēdu pusdienas. Atpūšos. Vēlreiz nopeldos un pamazām taisos tālāk. Jūtos svaigi.
Ceļš tālāk mani ved caur Rozalimas mežam-parkam. Te viss ļoti skaisti sakops, taka ved gar ezeru. Ik pa laikam pieejami soliņi, dažādi apskates objekti un vidū pat estrāde. Man gan nav plāna apstāties, jo vēl nedaudz tie mošķi lido apkārt un man bija laba atpūta pie ezera.
Tā es vieglā solī sasniedzu Rozalimas pilsētu - izklausās kā Spāņu meitene. Oficiāli šis ir viena posma noslēgums - tikai 13 kilometrus garš, taču es esmu atradusi naktsmīni tālāk nākošajā posmā, pēc kādiem 7 kilometriem. Tā būs autentiska vieta - muiža, ko šobrīd atjauno, līdz ar to, tajā nav īpašu ērtību. Nav pat dušas, bet es ceru uz bļodu ar ūdeni, lai pa veco laiku metodei kaut putekļus varētu notraust.
Ir parādījušies mākoņi un ceļš atkal ved gar zirņu laukiem. Saēdos saujām. Un tik daudz pļavu es savu mūžu neesmu redzējusi. Viss ar magonēm nokaisīts, līdz pašam horizontam. Fantastiski, sarkani paklāji.
Nogriežos no ceļa un eju pa skaistu koka aleju muižas virzienā. Noieti 22 kilometri un esmu klāt. Mani sagaida saimniece un daudz rejošu suņu. Tie gan traki dusmīgi. Tiek turēti iekšā vai piesieti pie koka. Saimniece man izrāda visu, kur es drīkstu iet. Viņiem ir ļoti skaista pirtsmāja, kurā man ir iespēja pasēdēt pie galda, uzvārīt arī ūdeni tejkannā, kā arī pirtsmājas sānos ir šļūtene ar ūdeni - tā būs mana duša. Ārā ir arī sausā tualete. Kāpjam augšā uz guļvietu. Sākumā skats diezgan baiss - izskatās kā vecs, vecs sķūnis, kurā nav taisīts remonts, taču ir uzņemta kara laika filma. Bet pa kāpnēm augšā ir durvis uz guļamistabu. Tur atrodas veco laiku gultas un arī visi suvenīri, kas salasīi no šīs muižas. Jūtos kā muzejā. Cena par naktsmītni 5 eur.
Lieki laiku netērējot es dodos uz "dušu". Ātri apskalojos ar auksto ūdeni un tas ir pietiekami, lai justos svaigāka. Vienu dienu noteikti nomazgāties var arī šādi.
Pēc tam iekārtoju sev piknika vietu aiz mājas, jo aiz sienas ir labs bezvadu internets. Sasmērēju sev maizītes un atpūšos. Super ērti ilgstoši tā nosēdēt nav, taču pēc kādas stundas saimniece ar mazmeitu man atnes krēslu-zvilni. Kas par servisu! Sēžu, sazvanos ar mājiniekiem un dzirdu, ka skrien mazā meitenīte un bļauj: "Želē, želē!" Un atnes man trauciņu ar aukstiem augļiem želejā. Atkal mani lutina.
Kad visu esmu pabeigusi, dodos gulēt. Ejot uz ieejas durvīm, satieku omīti, kura sēž pie mājas. Izdzirdot no kurienes es esmu, viņa sāk dziedāt "Kur Tu teci gailīti mans". Ko? LIetuviešu omīte dziedz latviesu dziesmu. Tik sirsnīgi. Palūdzu ar mani nodziedāt vēlreiz, lai varu arī iemūžināt kamerā. Mazliet aprunājušās, es dodos uz istabu un viņa saka, ka atnāks ar planšeti un pierakstīs informāciju par mani. Neesmu pārliecināta, ko viņa ar to domā, bet lai iet. Pēc mirkļa omīte ir klāt un tiešām ar planšeti. Nofotogrāfē mani un liek savā Facebookā informāciju par mani. Stāsta citiem par manu ceļu. Uzzinu arī, ka omīti sauc Sigute. Un atnākot pie manis augšā, Sigute man arī uzdāvina suvenīru - gailīti. Šādi mirkļi un šādi stāsti veido Camino. Ar siltām emocijām varu doties gulēt.
