Pamostos no rīta un redzu, ka mans Instagrams mazliet uzsprādzis, jo daudziem arī patīk mana vakardienas draudzene - Sigute. Jā, patiesi, šādi mirkļi ir maģiski un tos atcerēšos vēl ilgi.
Ilgi nekavējos un dodos ceļā. Vakardien nevarēju sazvanīt naktsmājas un zvanu šorīt jau pirms plkst. 9.00. Beidzot telefona otrā galā izdzirdu balsi un nopriecājos, taču pati ziņa nav iepriecinoša - vēlamā naktsmāja vispār ir ciet un neuzņem viesus. Man jāizdara izvēle, vai nu es eju pavisam maz, tikai kādus 13 kilometrus vai ļoti garu posmu - ap 37 kilometriem. Izlemju par garāko variantu, jo man jau bija divas vieglas dienas un arī tālākajā naktsmītnē ir veļasmašīna. Man šobrīd visas drēbes ir netīras un ļoti vajag tās izmazgāt. Tuvākā vieta arī ir kāda muiža vai pils un cena par "pliku" gultu maksā 30 EUR. Nekādu citu pakalpojumu tur nav.
Sazvanu un rezervēju tālāko naktsmītni. Tikai pēc tam vēlāk uzzināju, ka tuvākā vieta arī nebūtu uzņēmusi, jo visi bija brīvdienās, jo nebija laicīgi veikta rezervācija.
No rīta, kad pamodos viss bija apmācies un es nopriecājos par vēsāku dienu, bet atkal kamēr pakojos, izlien saule. Smērēju tomēr krēmu.
Pirmie 10 kilometri paskrien nemanot. Un jau pēc mazas atpūtas ātri sasniedzu to pili - Burbiškis dvaras. Tā jau ļoti skaisti un sakopti. Ir dārzs, skaistas ēkas, dīķis. Pastaigāju un pa taisnāko ceļu dodos laukā un nonāku pie aizslēgtiem vārtiem. Otrā pusē vārtiem redzu savu ceļu, bet tur netieku. Laidiet mani ārā! Eju gar sētu un ceru, ka sēta beigsies ātrāk, nekā vietā, kur ienācu. Mazliet pa zāli un grāvi, un esmu uz ceļa.
Pēc brīža uz ceļa mani apstādina opītis un izjautā, kur dodos un no kurienes esmu. Jauki un sirsnīgi aprunājušies, atvadamies. Jau Spānijā secināju, ka uz ceļa sastaptie opīši un omītes ir burvīgi. Enerģija uzlādēta, lai turpinātu ceļu.
Pie 16. kilometra uztaisu pusdienu pauzi. Sēžu ceļa malā, ēdu savas nūdeles, nevienam netraucēju un dzirdu, ka uz mani rūc. Paskatos un aiz muguras neliels suns balta ceļa krāsā skatās uz mani un osta gaisu. Mazliet panāk tuvāk, pabubina, paosta un aiziet. Katram sava teritorija, manējā viņš neienāca.
Pie 21. kilometra apsēžos atkal ceļa malā un redzu, ka otrpus ceļam arī tāpat kā es atpūšas govs. Sēžu, ēdu banānu un pēkšņi uzrodas govs saimniece un sāk ar mani runāt lietuviešu valodā. Es norādu, ka nesaprotu un jautāju vai varam runāt krievu valodā. Krievu valodu viņa zina tik pat daudz, cik es lietuviešu. Bet nu ceļojumos nekad valoda nav bijusi šķērslis. Saka man, lai es ejot atpakaļ līdz krustojumam, ka tur ir kaut kas. Es jautāju kas? Kafe? Jā, jā! Hmm, man aizdomīgi šķiet, jo galīgi šis ciems neizskatās, ka varētu būt ar kafejnīcu un es neko tādu krustojumā neredzēju. Es pamāju ar galvu un ar sevi strīdos vai vajadzētu iet atpakaļ. Nav arī tā, ka gribētos mežonīgi ēst, bet krustojums jau nav tik tālu. Kad esmu jau sevi pārliecinājusi, ka varētu aiziet atpakaļ, pie manis atkal atnāk saimniece un saka: "Ejam!" Ņem mani "aiz rokas" un ved. Uzauju apavus un sekoju kundzei. Un viņa tik stāsta un stāsta lietuviešu valodā un es tikai saprotu, katru 15 vārdu. Bet aptuveni sapratu, ka viņa teica, ka tā "iestāde" pieder te kādam kaimiņam. Netikušas vēl līdz krustojumam, es ieraugu savu lietuviešu draudzeni un viņas māsīcu, kas pievienojās viņai vakar. Un tad mēs ieraudzījām "kafe" - tas bija koka namiņš, kurš paredzēs svētceļniekiem. Tajā iekšā pa vidu bija galds ar dažādām uzkodām, apkārt pa perimetru soli un pie vienas sienas stāvēja ledusskapis. LEDUSSKAPIS. Kas? Ledusskapis pilns ar ēdienu - tur varēja atrast gan produktus, lai sasmērētu maizītes, gan padzerties aukstu limonādi, gan bomba šim visam - saldētavā stāvēja salčuki. Un tas viss par ziedojumiem - pats atstāj tik naudiņas, cik uzskati par atbilstošu. Es uztaisīju vēdērā tādu miksli - es padzēros auksto limonādi, apēdu marinētu gurķīti un saldējumu. Perfekta vieta atpūtai.
Aiz mājas ir novietota arī ToiToi tualete un tā bija ļoti sakopta. Lietuviešu draudzene teica, ka pirmo reizi bija tik tīrā pārvadājamā tualetē. Pēc nelielās atpūtas devāmies uz blakus māju, kur arī varēja saņemt zīmodziņu. Meitenēm tā arī ir šīs dienas mājvieta, bet man gan tāls ceļš vēl ejams.
28. kilometrā sasniedzu pilsētu Sidabravas, vietu, kur sākumā biju plānojusi nakšņot. Naktsmāju te nav, bet vismaz ir Pārduotuve. Veikalā nopērku šo to ēdamu un apmetos uz atpūtu parciņā. Noēdu savu lielo perfekto avokado. Atjaunoju spēkus, lai varētu vēl noiet 10 kilometrus.
Parādījušies ir arī mākoņi un arī vējš uzpūš ik pa laikam, un soļot nav tik mokoši. Piecus kilometrus nosoļoju diezgan mierīgi. Redzu zīmi, ka līdz pilsētai palikuši 5 kilometri un pie noietā 34. kilometra, es atrodu vienu koku zem kura ēnas paslēpties. Uz pēcpusdienu saule arī vairāk izlīdusi un uz kājām izmetušies saules apdegumu izsitumi. Nevaru saņemties, lai nobeigtu šo dienu. Vēl četri kilometri. Ceļš ved pa grants ceļu. Atklāta saule. Velku savu ķermeni uz priekšu. Jūtu visus muskuļus kājām un pilnīgi sajūta, ka jūtu, kā deg kalorijas un ciskas saraujas. Ar sakostiem zobiem sasniedzu pilsētu, vēl tik jāatrod naktsmājas. Atrodu un vēl paspēju uz veikalu, tieši minūti pirms aizvēršanās. Atskrienu atpakaļ uz naktsmītni un no manis tek.
Naktsmājas šodien ļoti pieticīgas. Gulta - razkladuška. Mugura būs čupā. Taču vannas istabā ir pavisam jauna duša un arī veļasmašinas. Cena par naktsmājām ir 10 eur un veļasmašīnas bezmaksas. Pēc dušas ielieku mazgāties visas drēbes. Tikai pēc brīža saprotu, ka viena no tām mašīnām ir veļas žāvētājs, ar kuru man nekad nav bijusi pieredze. Forši ir, ka man ir tik superīgi sekotāji un man fiksi palīdzēja ar padomiem, lai pēc tam man nevajadzētu vilkt krekliņus, kas ir virs nabas. Ieliku uz pašu īsāko režīmu, jo jau nāca miegs. Tāpat arī pārorganizēju gultu - noliku matraci zemē un pašu gultu izmantoju kā veļas žāvētāju, kur izkārt gandrīz sausās drēbes, lai vēl līdz rītam kārtīgi izžust. WinWIn.
Šī bija traki gara diena ar noietiem 38 kilometriem, bet viss ir veiksmīgi izdarīts un tagad gan laiks gulēt.