Kamēr es pieceļos, sapakoju somu un taisos ēst brokastis, Edvile jau ir visu izdarījusi un gatava doties. Mēs atvadamies, jo, iespējams, vairs viena otru neredzēsi m. Novēlam viena otrai visu to labāko no sirds un viņa dodas prom. Es sēžu pie virtuves loga un viņai vēl pēdējo reizi pamāju. Birst asaras. Camino ceļš tik daudz mums ko dod un piepilda mūsu sirdis, bet tā pat ir reizes, kad tā sirds lūzt. Vienmēr uz ceļa beigām.
Šodien ir tā diena, kad iesoļošu Polijā. Arī Edvile jau pēdējās dienas ir super priecīga un smejās, ka arī viņa iesoļos ārzemēs.
No rīta ceļš atgādina Latvijas Camino Rīga-Jaunmārupe posmu, jo jāiet gar upīti un ir ļoti skaists gājēju un velobraucēju ceļš. Blakus skaistas mājas ar vēl skaistākiem pagalmiem.
Uz šosejas jau ieraugu zīmi, ka līdz Sejny ir palikuši 20 kilometri. Tā zīme gan uz mani neattiecas, jo man ceļš mazliet garāks, bet tā pat patīkami.
Tālāk ceļš aizved mani uz labību laukiem un grants ceļu, kur man pretī atkal skrien zaķis. Viņš mani sākumā nepamana un es apstājos. Tas turpina man skriet pretī līdz mani pamana, kādu brīdi paceļas augstāk. Vēl brīdi apdomā, paskrien sāņus, bet mirklī, kad es sakustos, tas kā bulta aiznesas pāri laukam.
Edvile man atsūta ziņu, ka vienā posmā ir divi rejoši un nepiesieti suņi. Eju un drošībai rokās paņemu savu ūdens pudeli. Jau tālumā dzirdu, ka rej un viens jau skrien man pretī. Es skaļākā balsī pasaku, lai iet mājās un viņš saprot, ka es nebaidos. Eju tālāk un jūtos kā krustcelēs, jo aiz muguras viens seko un rej un priekšā vēl viens. Kad tuvojos otram, tas apklust un sēž. Viss mierīgi un varu doties tālāk.
Tikko tikusi garām suņiem, es saņemu īsziņu no Edviles - viņa netiek garām bullim. Kam? Ko? Viņa man raksta, ka pie paša ceļa ir aploks, bet pie pašas mazās stieples ir bullis, kurš jau šņāc un ar kāju sit pie zemes. Un prasa man vai es zinu, ko tas nozīmē. Hahha, ko? Es zinu tikai tik daudz, cik redzēts pa televizoru. Es nepazīstu buļļus. Lietuva nebeidz pārsteigt. Mēs sarunājam, ka viņa mani pagaidīs un iesim kopā. Man nav tālu līdz viņai - kādi 2 kilometri.
Es nesos. Nonākot pie Edviles, viņa man izstāsta situāciju un mēs ejam. Lēnām un klusi. Starp diviem milzīgiem aplokiem ir ceļš, tik šaurs, ka bail paliek. Un tur viņš ir - ar milzīgiem ragiem un skatās virsū. Sāk nākt virsū, mēs apgriežamies un bēgam. Bullis uztaisa savas dīvainās skaņas un aiziet talāk prom. Ieraugu, ka tur vēl ir buļļi.
Vienam aplokam ir redzams, ka ir elektrība, bet otram nevar saprast. Izskatās pēc parastām metāla stieplēm. Un tā pat, kad tev blakus stāv bullis ar milzīgiem ragiem un sit kāju, tā mazā stieple tik niecīga šķiet. Mēģinam otro reizi. Ejam, jo buļļi ir tālu. Un, kad esam pusē, ieraugam, ka tur vēl viens tik tuvu un skatās tieši acīs. Mēs palielinam tempu un ejam. Bullis arī sabīstas un aizskrien. Varbūt mēs divas izskatījāmies lielākas kopā. Esam garām un tagad jau tik ar smiekliem varam uz to atskatīties, bet uz vietas nebija ļoti smieklīgi.
Tā kā līdz robežai vairs nav tālu, ejam kopā. Var redzēt jau ezeru, kur robeža ir pa vidu ezeram - puse ezera Lietuvā, puse Polijā. Pirms pašas robežas Camino bulta ar Santjago atzīmi 3790 kilometri.
Ieraugām robežu un mazliet sasmejamies. Tās prakstiski nav. Ir viens bleķa gabals un kaut kur tālumā ir robežstabiņš. Arī koks met ēnu uz grants ceļa, veidojot strīpu - to pieņemšu kā robežas šķērsošanas vietu.
Tas ir izdarīts! Polija ir sasniegta! Esmu pārgājusi pāri divām valstīm. Ak, Agnes! Tu to izdarīji! Noieti 960 kilometri. Grūti un karsti kilometri.
Pēc robežas šķērsošanas es paņemu pauzi, bet Edvile iet tālāk. Katram ir savs temps un vajadzības, un garajos gabalos ir jāklausās savā ķermenī. Bet mēs norunājam tikties pilsētā, vēl pēdējo reizi. Ha, tad jau no rīta nevajadzēja raudāt.
Es eju un ieraugu beidzot gatavas kukurūzas. Un te to kukurūzu lauku ir daudz. Es sāku ar vienu. Tad vēl vienu. Jau ceturtā un vēders pilns. Labi, ka kukurūzu lauki beidzas. Tā var pārēsties.
Pie 19. kilometra pirms mežiņa atpūšos, uzēdu mazliet arī savas nūdeles. Izbaudu mežiņa mieru, jo ir pilnīgs klusums. Tālāk ceļš ieved džungļos un trakos avenājos un nātrēs. Ceļa nav un jākuļas starp augiem, kas līdz padusēm. Avenāji saskrāpē kājas un nātres bonusā tās sadzeļ. Bet cita ceļa šim posmam nav un labi, ka tik vien īsu brīdi. Nolasu vienu ērci nost no kājas un dodos tālāk.
Saule ir izlīdusi no mākoņiem un dikti svilina ikrus. Polijas saule ir tik pat spēcīga cik Lietuvas saule. Apstājos zem koka pie lieliem akmeņiem, lai sasmērētos ar pretiedeguma krēmu. Pie manis ar riteni piebrauc poļu tantiņa un uzsāk sarunu. Vairāk gan tāda izsprašņāšana tā bija - ko es te daru, kur eju, vai ielecu kādā auto, ko es domāju par vakcīnām, ko par visu šo pasaules trakumu un vispār, ko es domāju par Lukašenko. Tāda interesanta pirmā saruna ar vietējo Tatjanu. Atvadamies, novēlam veiksmi viena otrai un es dodos tālāk.
Nogājusi 28 kilometrus, es sasniedzu pilsētu un savu viesnīcu, kuras kafejnīcā gaida Edvile. Mēs uzēdam auksto zupu un dodamies uz lielo baznīcu. Tā ir iespaidīga un aiz tās vēl ir pils, bet pils laikam šobrīd vēl renovējas. Tūrisma informācijas centrā mēs saņemam zīmodziņus un tur es arī papildinu savu rokassprādžu kolekciju. No nozīmīgiem punktiem Camino ceļā es cenšos par piemiņu iegādāties kādu rokassprādzi. Šoreiz nopērku vienu arī Edvilei un to viņai uzdāvinu, lai viņai paliek par piemiņu par viņas noieto ceļu un mani. Pēc tam mēs uzēdam saldējumu un arī atvadamies. Šoreiz uz ilgāku laiku, jo nezin kad nākotnē vēl redzēsimies.
Es dodos iečekoties viesnīcā. Cena par numuriņu 26 eur. Man numuriņš ir tik tālu gaitenī, ka manā istabā nav interneta un man jādodas uz kafejnīcu rakstīt blogu. Esmu nogurusi un man jau galva nestrādā, jo man sajūk visas valodas. Lietuvā un Polijā no sākuma ir jāuzzina, kādā valodā - krievu vai angļu - runā un saprot vietējais. Tad reizēm gribas pateikt arī kaut ko vietejā valodā, gan Lietuvā, gan Polijā. Bet šovakar man pa vidu iespruka arī spāņu valoda un beigās vēl atbildēju latviski. Baigais valodu mikslis.
Šis vakars nebeidzas ļoti veiksmīgi, jo tik ilgi strādāju, ka nokavēju veikalu. Vakarā istabiņā sasitu glāzi un uzkāpu stiklam. Labi, ka ne kas ļoti traks, bet sākumā no pirksta nevarēju to stiklu dabūt laukā. Ir baigais nogurums un vienīgais, ko vajag darīt - ir iet gulēt. Rīt būs jauna diena.