Tā kā šodien nebija kur steigties un alberģi pametam salīdzinoši vēlu, rīta skaistos skatus palaižu garām un sajūta, ka kaut kā trūkst.
Ejam un ar Danielu runājam par to, kā cilvēki redz lietas – pustukša vai puspilna glāze.
Esmu nedaudz pāri pusei sava ceļa. Vai es tikko esmu to sākusi, vai arī tūlīt jau beigsies?
Es uz to skatos tā – man vēl tik daudz skaistu skatu, ko redzēt, taču nu jau maz kilometru palicis. Runā, ka otrā Santjago ceļa daļa pēc Leonas esot vēl skaistāka. Super! Nevaru sagaidīt! Priekšā arī augstākais kalns. Nedaudz augstāks par pirmās dienas kāpienu. To plānoju sasniegt aizparīt.
Šodienas ceļš ved gar piepilsētas rajoniem. Nekā aizraujoša. Pilsētu un katedrāles torņus ieraugām pēc 9 km.
Ieejot pilsētā, ieraugu aptieku, kurā ir tie gudrie svari. Vajag! Nu ne jau svarus, bet nosvērties. Nav tik traki. Kādi 2 kg mīnusā, gan jau ka tauki vairāk aizgājuši un atnākuši kādi jauni muskuļi. Taču esmu sarāvusies par 1 cm. Soma laikam velk uz leju.
Šodien atkal lielāka pilsēta un man ir iespēja palikt viesnīcā. Ieekonomēt naudu – paldies manam ex darbiņam. Nopelnītie punkti, tagad ar dubultu baudu atmaksājas. Šonakt varu pa gultu ripot vai gulēt zvaigznītē.
Šodien ir tā diena – #MatuPinkuDiena. Matus pēdējo reizi ķemmēju izlidošanas dienā. Bija doma nopirkt ķemmi, bet izdomāju, ka nevajag. Bet šodien tie pinkojas un ne vienu reizi vien. Nekas, rīt būs jauna diena.
Atnākot uz viesnīcu, protams, diendusa. Ak, kā es tās dievinu. Pieceļos ar tukšu vēderu. Laiks nedaudz apskatīt pilsētu un kaut ko ieēst. Protams, plkst. 17:00 neko ēdamu vēl nevar nopirkt. Jo pa dienu daudz kas nestrādā, un tās kafejnīcas, kas strādā tirgo tikai dzērienus vai bulciņas. Ok, lai iet viena Empanada – mūsu valodā runājot – kārtainās mīklas pīrāgs (citreiz kā plātsmaize) ar tunci. Sēžu pie pašas katedrāles un baudu tās skaistumu.
Tagad jau esmu gudrāka un staigājot pa pilsētu, aizeju apskatīt pirmās dzeltenās bultas rītdienai, lai ātri tieku prom no pilsētas un nav jāmaldās.
Atpakaļ nākot, satieku Aaron (ugunsdzēsējs no ASV). Viņš pastāsta, ka šodien divas reizes nočītojis: 1) vakar par daudz iedzēris un tādēļ šodienas 18 km braucis ar autobusu; 2) bijis Burger King’ā. Viņu bariņš palikšot Leonā vēl vienu dienu, jo rīt te esot lielākie svētki, kādi esot Leonā. Ehh, teicu, lai sūta bildes. Ar telefona numuriem apmainījušies, protams, neesam.
Satikusi savus itāļu draugus, apsēžamies bārā. No malas pienāk vīrietis. Sākumā domājām, ka apsargs, bet izrādas – viesmīlis. Ok, viņa formas liecina par bodībilderi vai nu modeli noteikti. Un viņš tur visu laiku tik smieklīgi stāv. Vajag bildi!
Tā kā itāļiem ceļš beidzies, Daniela vēlas nopirk kosmētiku. Ieejam “drogās” un es sasmaržojos. Vismaz vienu dienu varu būt smaržīga.
Šie akmeņi ir kā baskāju taka. Un uz pirkstiem var redzēt tulznu diedziņus.
Vakariņas bija izcilas. Ne tādēļ, ka mega garšīgi, bet tādēļ, ka mega lēti. Nopirku kolu un man par brīvu iedeva šķīvi ar tapām – samaksāju 2.40 eur. Ja ņem vērā to, ka iepriekšējā bārā tikai par kolu samaksāju 2.50 eur. Winwin!
Pēdējās kopbildes ar itāļiem, bučas, apskāvieni, atvadas. Viņi bija mana ģimene 13 dienas. Viņi vēlētos nākt man līdzi, taču šoreiz katram savs ceļš ejams.
Seja gandrīz tik pat brūna cik Danielai.
Daniela nedabūja zīmogu no Burgosas katedrāles, teicu, lai nofotogrāfē manu. Un ielīdu kadrā arī es pati.
Rīt atkal ceļu uzsākšu kā pamests vientuļš bērns. Redzēsim, ko jaunu man ceļš atnesīs.
Adios, Leon!
Arlabunakti,
Adžī
14.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 3.60 eur
- Pusdienas 5.70 eur
- Kola 2.50 eur
- Vakariņas 2.40 eur
- Svari 0.40 eur
- Pulksteņa mērījums 21.5 km (ieskaitot pastaigu pa Leonu)