Saullēktu tomēr sagaidām ciematiņā, kur nakšņojām, jo saimnieks teica, ka kalna galotnē (jāiet 2 km) neko neredzēs. Mākoņi.
Pieceļamies laikā un ejam baudīt. Kādu stundu vērojām to skaistumu. Skaista rozā līnija un no kalna peld biezi mākoņi, kas izskatās kā skursteņa radīti dūmi. Tie peld, klejo un dodas tur, kur tiem jādodas.
Ejot prom no ciema, pa ceļu staigā aitas. Uzbāzīgas. Ar purnu lien somās, maisiņos. Laikam pieradušas, ka tām dod našķus.
Bet labam dienas sākumam un enerģijas uzlādei nepieciešams viens selfijs. Iespējams, mana mīļākā bilde līdz šim.
Pēc diviem kilometriem sasniedzam Cruz de Ferro. Ļoti nozīmīgu vietu Santjago ceļā. Tradīcija aizsākusies jau ļoti sen, kad Santjago katedrāle tika būvēta – svētceļniekiem bija jānes akmens. Tā arī vēl mūsdienās, svētceļnieki atved akmeni no savas valsts un to tur atstāj. Man, protams, arī savs līdzi.
Runā, ka pie krusta var vēlēties savas dziļākās vēlēšanās. Pavadām šeit kādu stundu.
Aizlūdzu. Pateicos. Raudu. Uzrakstu arī vēlmes uz papīra (dubults neplīst) un atstāju kopā ar akmeni.
Asaras birst, jo es nešaubīgi zinu, ko vēlos. Un ceru, ka Dievs parādīs pareizo ceļu.
Rīts pavēss un sanāk arī nosalt. Taču kāpjot lejā, parādās saule. Un sajūta, ka saule ar saviem viegli siltajiem stariem mani apskauj.
Un es zinu – viss būs kārtībā.
Palika viegli. Palika ļoti viegli. Ejot sajūta, ka uz pleciem nemaz somas nav.
Sasniedzot pamestu ciemu Manjarin, kur oficiāli ir tieši viens iedzīvotājs, uzmanību piesaista krāšņa “ēka”.
Absolūti autentiska vieta. Šeit arī uzņem nakšņot svētceļniekus par ziedojumiem, tualete ārā un “duša” ar kaut kur ārā. Skan mūzika, ēka dīvaini smaržo, tiek tirgoti suvenīri, atzīmes ar valstu attālumiem.
Tā kā Latviju man neizdevās atrast, tad izveidoju pati. Un karoga man arī nebija, ko atstāt – uzzīmēju.
Sasha paņēmusi daudz savas valsts karogus, atstāj vienu šeit.
Iekšā satieku Artur no Baltkrievijas. Manas acis piesaista saitīte ap roku, to nopērku un palūdzu, lai Artur man to apsien un kaut ko novēl. Viņš izdara to klusējot un es pilnībā uzticos. Arī iepriekš Sasha man uzlika rokassprādzi un novēlēja krāsaināku Camino. Savukārt es viņai apliku kaklarotu un latviešu valodā pateicu to, kas man bija uz sirds. Un viņa nekad neuzzinās to, ko es teicu un es – to, ko novēlēja Artur. Bet šeit starp cilvēkiem valda neizmērojama uzticība. Un tas neškiet dīvaini vai savādi.
Ir iekšējs miers. Jo sajūta, ka te ļaunu cilvēku nav.
Esam vēl kalna augšpusē un skati priecē sirdis. Tur augšā ir citādi. Tur ir mierīgi. Tur ir skaisti. Tur nevajag cilvēkus blakus. Tu un daba – absolūti perfekta savienība.
Paldies, Spānija, ka lutini!
Bet skaistumu viegli neiegūt! Sākas straujšs ceļš lejup. Akmeņains. Pēdas un ceļi klusībā sakopo spēkus, jo ceļš lejup garš un nepatīkams. Sāpes atvieglo skati gar sāniem.
Ciemā ieturam nelielu pauzi un puiši izdomājuši, ka vēlas manus tetovējumus. Aiziet! Salīmējam visiem. Un līmējot citiem, sagribu es jaunu sev ar.
Brauc garām svētceļnieki uz velosipēdiem un es viņiem rādu kulaku. Nesaprata.
Šodien pēc krusta vietas mūs pameta Džī, jo devās uz slimnīcu. Viņai vakar sākās drausmīga alerģija – viss ķermenis niezošās burbuļveida, sulojošās pumpās. Bet viss būs kārtībā – ārsti pateica, ka tas esot kāds insekts, no kura viņai radās alerģija. Ieteica izmazgāt visas drēbes, arī somu.
Dažādas “traumas” te cilvēkiem. Ik dienu pateicos, ka mans ķermenis turas spēcīgi. Praktiski kājas vispār nesāp, muskuļi jau tādu slodzi uztver par normu. Šodien pa akmeņiem pēdas sāpēja. Vienīgi, ir dažas pumpas no saules apdegumiem. Nespēju visu noslēpt. Tā jau virs +30 grādos eju “garajās” drēbēs. Un aizparīt sola +38 (vismaz šajā pilsētā). Ceru, ka ne tur, kur būsim pēc divām dienām.
Tuvojoties finišam, satiekam tandēmu no Austrālijas – vīrietis 54 gadi un viņa māte – 75 gadi. Cepuri nost – Elizabete (ir viņas vārds) tur ļoti labu tempu un kilometru skaitu dienā.
Ir karsti. Ir ļoti karsti.
Piestāju ēnā, lai sagaidītu atpalikušos. Mani ar milzīgu prieku sejā uzrunā sieviete – jautā vai es no Latvijas, jo redzēja manu karoju pie somas. Sieviete ar savu dēlu (pusaudzi) ir no Lietuvas. Viņa bija tik priecīga mani redzēt, it kā būtu satikusi 10 gadus neredzētu labu paziņu. Šis dod man spēku noiet pēdējo kilometru.
Un šodien man pirmo reizi parādījās doma, ka nākotnē es varēt atgriezties uz Santjago takas.
Iedvesmai:
Lai skaisti,
Adžī
18.08.2017.
Piezīmes
- Pusdienas 4.00 eur
- Gāzēts ūdens 2 eur
- Vakariņas 7.50 eur
- Rokas saite 2 eur
- Veļasmašīna 1 eur
- Alberģe 7 eur
- Pārtika 6.40 eur
- Pulksteņa mērījums 25 km