Pametot viesnīcu, recepcijas darbinieks man jautā vai man vajag izsaukt taksi. Hmm, nebūtu slikti, bet ne šoreiz.
Ārā ir ļoti tumšs. Ir tumšs un ir vēl tumšāks. Tad šorīt bija otrais variants. Ejot pa mežu, bez luktura pilnīgi neko nevar redzēt. Uzkāpjot kalnā vēl uzmetu aci atpakaļ uz katedrāli. Jā, skaisti!
No rīta paeju garām ap 10 svētceļnieku. Un pa visu dienu redzēju kādus 20. Tā kā nav daudz to, kas ar kājām veic ceļu līdz okeānam.
Mazliet smidzina, bet es nejūtos traucēta.
Soļoju pa vienu ciemu, kad ieraugu mazu smilkstošu purniņu.
Es viņu paglaudu un viņš laiza manas rokas. Dodos tālāk un viņš smilkstot skrien gar sētu līdzi. Pirms atvados pavisam, paglaudu vēlreiz un iedodu savu vaigu. Un te mana sirds salūza. Viņš gribētu man doties līdzi.
Šoreiz viesnīca bija bez brokastīm. Domāju, ka brokastis ieturēšu pirmajā ciemā. Ciemu daudz, bet visi maziņi un nekā nav. Plus ir sestdiena. Soļoju tālāk. Ik pa brīdim parādās zīmes par bāru. Ieraugu to, sasniedzot 10to kilometru. Skatos, ka terasē jau sēž viens svētceļnieks, pēc manis atnāk arī vēl viena sieviete. Visi gribam ēst. Bārs ciet. It kā rakstīts, ka atveras 9:00, bet ar piezīmi – pacietību, ja neesmu laikā. Ok, pagaidīsim 10 minūtes līdz 9:00. Protams, neviens neatnāk. Tik terases jumtu klāj augļi.
Noplūcu vienu kivi. Zaļš. Ieliku somā, varbūt nogatavosies, kad būšu jau atpakaļ mājās.
Saprotu, ka neviens te ēst nedos. Lietus ar smidzina jau spēcīgāk. Uzvelku apmetni somai un pati uzvelku pončo. Dodos tālāk.
Ceļš arī ved lielākoties tikai augšā. Brokastu nav, spēka līdz ar to arī. Grūti.
Pēc brīža ieraugu mazu namiņu.
Paldies par to. Paņemu ābolu un bumbieri. Eju un patiesi jūtos kā bezpajumtnieks – izsalkusi, izmirkusi, kājas slapjas, galvu nodūrisi.
Tikai sasniedzot 16to kilometru beidzot ieraugu bāru, kas ir vaļā. Ar mani Spānijā ir tā – ja vitrīnā neredzu, ko pasūtu, tad nemaz īsti nenojaušu, ko man atnesīs. Jo visus tos nosaukumus vēl nesaprotu un citreiz vienā vietā tie nozīmē, ko citu nekā otrā. Pasūtu. Kad man atnes manu pasūtīto, tad cilvēki bārā smejoties novēl man labu apetīti. Un saka, ka šis man pietiks brokastīm, pusdienām un vakariņām.
Protams, ka visu neesmu spējīga apēst. Palūdzu maisiņu līdzņemšanai un onkulis man atnes folijas loksni. Jauki! Nebūs jāsatraucas vismaz par pusdienām.
Kopumā nogurums uzkrājies liels.
Eju robotiņā – vienkārši soļoju. Grūti.
Pēdējās divas naktis arī nav izdevies labi izgulēties. Un tie kalni un lejas. Augšā un lejā. Apzinos, ka, ja man blakus uzrastos kāds no maniem tuvajiem cilvēkiem es teiktu, ka vairs nevaru.
Taču mēs bieži neapzināmies savu spēku. It sevišķi, kad esam vieni. Un ķermenis ir mūsu spēcīgākais instruments.
Tiklīdz uzglūn šīs skumjās domas, parādās skaists skats.
Sasniedzu pilsētu Negrero un pieeju pie info būdiņas, lai iespiestu pasē zīmogu. Jaunietis man jautā no kurienes esmu un ar kādu mērķi eju.
Saku, lai atrastu mieru.
Viņš pasmaida. Un izteikusi skaļi šos vārdus, es sajūtos labi. Jo atkal sev atgādinu, kādēļ esmu šeit. Paliek vieglāk.
Pēc grāmatas šī pilsēta ir pirmās dienas galamērķis. Es dodos tālāk. Tik viens pusis man uzsauc – alberģe ir tur, 2 min gājienā. Teicu, ka dodos tālāk. Nemaz neminēju, ka esmu tikai pusē, šīs dienas maršrutā. Paliek grūti no domas, ka vēl jāsoļo 20 km un citi jau atpūšas alberģēs.
Ceļš šodien ved atkal caur mežiem. Dažviet šķiet, ka eju caur botānisko dārzu, jo zied dažādi krūmi.
Un šis bija ultra zaļš. Wow! Krāsas mainās tik bieži.
Pa ceļam iepazīstos ar Aleksandru no Vācijas. Soļojam kopā kādus 5 km. Sasniedzam viņa galapunktu. Ieeju kopā ar viņu alberģē, jo vēlos palūgt, lai saimnieks piezvana uz manu vēlamo alberģi un pajautā par gultu. Jo ir jau pēcpusdiena, bet man vēl 9 km ejami. Piezvana un viss kārtībā, svētceļnieku maz, vietas ir. Aleksandrs man jautā vai man ir jaunā svētceļnieka pase. Ko? Es turpinu to pašu pasi. Izrādās esot atsevišķa svētceļnieku pase no Santjago uz Finesteri. Jo Finesterē iedod vēl vienu Compostelu. Un viņam no rīta bāra darbinieks teicis, ka vecajā nevar. Vajagot jauno. Es pajautāju šiem saimniekiem, viņi apstiprina, ka var vecajā. Kāda gan starpība?
Turpinu ceļu. Pāris kilometrus pirms galamērķa, iepazīstos ar Frančesku no ASV. Viņa iet Camino Norte. Ak, labāk viņa man nebūtu tās bildes rādījusi. Pirmā ceļa daļa, visa gar skaistām pludmalēm. Esot peldējušies katru vakaru. Alberģes ar skatu uz pludmalēm un okeānu. Norte ceļš ir nedaudz garāks un pievienojas franču Camino tikai dienu pirms Santiago De Compostela.
Viņa tik nosmej – Agnes, nākamgad!
Alberģē šovakar nopērku banānus un riekstus rītdienai. Lai nesanāk tāda pati situācija kā šorīt.
Ja nu kādam nav skaidrs, kur mans ceļš ved.
Piedodiet, šodien esmu ļoti nogurusi, tādēļ arlabunakti. Šonakt maģiskas debesis.
Adžī
26.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 4.30 eur
- Kola un banāns 3.30 eur
- Kola 1.60 eur
- Tēja, rieksti, banāni – 4.30 eur
- Alberģe 12 eur
- Pulksteņa mērījums 45.5 km