No rīta pabeidzu pa tumsiņu pakot somu ārpusē pie alberģes. Nemanot aizmugurē pielavās liels suns, bet mani neaiztiek. Taču nākamajai meitenei gan uzrūca un nosēdās ceļa vidū, tā, ka neviens netiek garām. Visi lēnām pa vienam dodamies garām.
Šis rīts atkal miglā tīts. Skaisti. Neko tālumā redzēt nevar. Pirmais lielais kalns. Un no augšas paveras skats, kas aizrauj elpu. Kalna augšā uztaisīta platforma ar soliņu, lai šo skaistumu varētu izbaudīt. Apsēžos.
Migla izskatās kā sniegoti kalni, caur kuriem spraucas laukā koku galotnes.
Kalns lejā uz otru pusi un skats baudāms tāds pats.
Spāņi laikam mīl suņus, jo tos satieku ik uz soļa. Dodos cauri nelielam ciemam un redzu, ka pie manis skrien liels vācu aitu suns. Apstājos, jo neesmu pārliecināta par tā nodomiem. Šis ieķer man mazliet rokā, saprotu, ka grib spēlēties. Bet tā pat sajūta vēl nav omulīga. Un tad šis man uzlec virsū. Es: “O, no no no!” Ieķer man otrā rokā, paķer somas siksnas. Sapratis, ka īsti ar viņu nespēlēšos, apguļas ceļa vidū un gaida nākošos svētceļniekus.
Bārā, kur ieturu brokastis mani uzrunā Thomass (Tom). Izrādās, ka viņš ar nakšņoja tajā pašā alberģē, es nebiju pamanījusi. Un arī viņa ceļa plāni ir tādi paši – divas garas dienas līdz Muxia un viena līdz Finisterrei. Nolemjam soļot kopā. Jo diena gara un, visticamāk, pēc vakardienas garās dienas uzmundrinājums viens otram par ļaunu nenāks.
Ceļš līdzīgs kā iepriekšējās dienas – brīžiem gar šoseju, bet lielākoties caur mežiem.
Šī bija bauda pēdām un ceļiem. Ļoti mīksts segums. Paklājs.
Izbaudīju uz visiem simts. Žēl, ka tikai neliels posms.
Sasniedzam arī punktu, kur ceļš sadalās – viens uz Finisterri un otrs uz Muxia.
Lai jautrāk, ik pa laikam uzspēlējam spēli – uzmini nu, cik kilometri un metri atlikuši. Es zaudēju…pagaidām.
Iet nav tik grūti kā vakar, bet nogurums jūtas un arī ik pa laikam kalni augšā un lejā.
Toms iesmej par to, ka es runāju ar visiem dzīvniekiem, ko savā ceļā satieku. Viņš nav tik liels dzīvnieku mīlis kā es.
Arī ar aitām parunāju.
Pusdienojot Toms piedāvā piezvanīt uz dažām alberģēm, lai atrastu man gultu. Jo tomēr atvaļinājumu laiks un arī vietējie izbauda šīs pilsētas. Pašam viņam jau gulta norezervēta, jo Camino satikts draugs jau ir nedaudz priekšā un dabūja vienā alberģē pēdējās divas gultas. Atrodas alberģe ar brīvām gultām. Piekodinām, ka es būšu vēlu ap 19:00, lai neatceļ rezervāciju.
Eju caur kārtējo ciemu, kur uz mazas sētas galvu pārkāris pitbuls. Parasti daudzi baidās no šiem suņiem, taču es redzu, ka viņš luncina asti. Uzdrošinos paglaudīt. Un šis no sava mazā pagalma man atnes kociņu. Pacīkstamies un es to aizmetu pagalmā, un šis atkal atpakaļ.
Manuprāt, man jāpārceļas uz šejieni – te ir tik daudz suņu.
Kilometri pamazām sarūk un tad es TO ieraudzīju.
Smaids pa visu seju. Var just dzestro okeāna gaisu. Bet līdz pilsētai vēl 7 km ejami.
Jo tuvāk nāku, jo skaistāk paliek.
Sirds dauzās. Es tik ļoti mīlu ūdeni.
Ir gandrīz septiņi vakarā, bet cilvēki vēl guļ pludmalē un ķer saules starus.
Ienākuši pilsētā, Toms piezvana vēlreiz uz manu alberģi, lai noskaidrotu, kur tā atrodas. Viss skaidrs, dodamies.
Pie alberģes atvadāmies un norunājam tikties vakariņās.
Ienākot alberģē, pavecs kungs mani uzrunā: “Hello Agnes!”
Ak, es tik ļoti priecājos par tiem brīžiem, kad esi gaidīts.
Un es pat ienākot nebiju pateikusi savu vārdu. Un šis kungs man atkal apliecināja, ka Spānijā ir tik jauki opīši.
Nogurusi nemaz neskatos pa malām un blakus stāvošs vīrietis arī mani uzrunā: “Hello Agnes!” Ou, Reino! Vīrietis, kurš mainīja manas domas par ceļa beigām, kad es izlēmu doties caur Muxia. Un izrādās, ka šī ir arī labākā alberģe šajā pilsētā. Winwin!
Alberģes saimnieks man dod izvēlēties no trīs zīmogiem – ar astoņkāji, gaili vai kaķi. Protams, ka ar kaķi. Pajautā arī vai vēlos augšējo vai apakšējo gultu. Protams, ka apakšējo. Samnieks man saka, ka alberģe slēdzas ciet 22:00, es saskumstu, jo pēc dušas, alberģi pamatīšu tik ap astoņiem. Opītis uzliek savas plaukstas uz manējām un saka: “Nesatraucies, es Tev iedošu durvju kodu.” Cik jauki! Kad viss ierādīts, pateicos onkulītim, un viņš pretī pateicas man. Ļoti, ļoti jauka attieksme.
Kājas un ķermenis noguris, bet dodos pastaigā. Ļoti jauka promenāde un baznīca pašā galā. Baudu dzestru gaisu un uzsūcu okeāna enerģiju rītdienai.
Rīt pēdējā diena, kad iešu ceļu. Sasniegšu finišu. Mazliet sireāla sajūta. Bet esmu tam gatava.
Arlabunakti,
Adžī
27.08.2017.
Piezīmes
- Brokastis 3.70 eur
- Kola 1.60 eur
- Pusdienas 5.10 eur
- Vakariņas 10 eur
- Alberģe 12 eur
- Pulksteņa mērījums 52 km (ieskaitot pilsētu)