Šorīt gribēju piecelties uz saullēktu, taču, kad nozvanīja modinātājs, paskatījos prognozi, ka ir mākoņi un atļāvu sev vēl pagulēt. Izčammājos vēlu, taču vēl gribēju pavadīt laiku pie okeāna. Devos turp.
Izbaroju veselu kukuli maizes putniem. Baudīju ūdens skaņas. Mieru.
Tā kā ar puišiem precīzu laiku sarunājuši nebijām, tad ceļu uzsāku viena, ar domu, ka varbūt tāpat saskriesimies, bet īsti nesaskrējāmies. Pie okeāna pazuda laiks un pilsētu pametu tikai nedaudz pirms desmitiem.
Atrast izeju no pilsētas bija pagrūti, jo zīmju maz un lielākā daļa no tām otrā virzienā. Lielākoties visi nāk no Finisterres uz Muxia. Uzprasu ceļu pāris vietējiem un kaut kā tieku ārā.
Tālāk ejot, zīmes jau dubultā vai arī uz vienas zīmes divas bultiņas, lai zinātu uz kuru pusi Muxia un Finisterre.
F<- ->M
Labi, ka man izejot no pilsētas pa ceļam bija beķereja un es nopirku kruasānu un tunča pīrāgu, jo pa ceļam nebija pilnīgi nekā.
Pie padsmitā kilometra tik būdiņa, kurā bija tualete un dzērienu automāts.
Tur sēžot un atpūtinot kājas, pie manis pienāk tantiņa no pretējās mājas un uzsāk ar mani sarunu spāņu valodā. Kad saprot, ka es neesmu vietējā, viņa man jautā vai esmu itāliete. Saku, ka esmu no Latvijas. Viņa saķer galvu: “Mi madre! Mi madre!” Nomierinot viņu, saku, ka tūlīt jau finišs – Finisterrē. Viņa man novēl visu labu un dodas prom.
Ceļš ved caur mežiem. Un es atvados no tiem.
Jo nespēju iedomāties, kad vēl tuvākajā nākotnē tik daudz laika pavadīšu mežā.
Tikai ap 18 km tālumā atkal ieraugu okeānu. Tas sniedz mazliet dzestrāku gaisu un arī iekšēju spēku man.
Ir grūti. Gan morāli, gan fiziski. Morāli, jo apzinos, ka tūlīt, tūlīt jau būs viss, bet kilometri uz priekšu neiet. Fiziski sajūta, ka šie ir mani pēdējie spēki. Pēdējās dienas kilometru skaits bija liels. Un šķiet, ka, ja būtu jāiet vēl viena diena, tad nespētu.
Bet varbūt tas viss tikai manā galvā no tā, ka zinu, ka beigas ir tik tuvu. Kājas nes manu nogurušo ķermeni uz priekšu.
Palikuši pieci kilometri un es kreisajā pusē atkal ieraugu okeānu. Un es zinu, ka man jāaiziet tikai līdz galam. Nebūs vairs līkloču, ceļš tikai taisni – līdz pasaules galam.
Pēdējos divos kilometros, pretī nākošie cilvēki Buen Camino jau novēl pavisam citādāk. Intonācija, attieksme un sejas izteiksme ir pavisam cita, jo viņi apzinās, ka man palikušas pārdesmit minūtes līdz es sasniegšu ilgi gaidīto. Sāpēm piedzīvoto. Un katrs šis vēlējums man sarieš asaras acīs. Spāņi ļoti tic šim ceļam un lepojas, līdz ar to dzīvo visiem līdzi. Arī man.
Tālumā redzu pretīm ejošus cilvēkus. Skatos un ieraugu otrpus šosejai spilgti zaļu un oranžu krāsu. Man pazīstamu. Un es iebļaujos: “Ou my God!” Un pretī dzirdu: “Aaa Agnes!” Es pārlecu pāri ceļa barjerai. Es skrienu un raudu! Es apskauju Sashu un Džī! Šo mirkli nav iespējams aprakstīt.
Tas bija maģisks. Tas bija Camino mirklis.
Es raudu un viņas mani mīļo un bučo. Pēc tam blakus es ieraugu arī Antonio, ar kuru apskaujamies. Un šodien es vairākas reizes Camino lūdzu, lai tas man dod iespēju vēl reizi viņas satikt. Un mēs nebijām sazinājušās vairākas dienas.
Laimīgi satikušās uz mirkli atvadamies, jo man jānobeidz savs ceļš. Vēlāk tiksimies un visu izrunāsim.
Un te nu es biju! Pasaules galā. Sākumā vēl turos. Uztaisu bildi piemiņai un jums.
Nolienu maliņā. Lai uz mirkli to visu aptvertu. Asaras birst.
Paldies, paldies, ka šis viss bija iespējams.
Es esmu pie nulles zīmes, bet vēl pirms mēneša es sāku tik tālu prom.
Ir jau vēls un man jādodas uz alberģi. Ar cerību, ka manu rezervāciju vēl nebūs anulējuši. Bet tas man bija otrajā plānā. No sākuma gribēju satikt pasaules galu un tur doties ar visu somu, ko biju nesusi līdzi 30 dienas.
Ejot atpakaļ, no pretī braucošas mašīnas meitene bļauj: “You did it!” Svētceļniekus var atpazīt uzreiz un visi zina, cik svarīgs šis brīdis ir. Un priecājas līdzi. Katrs sauciens uzdzen skudriņas un asaras acīs.
Šodien emocijas virmo augšā un lejā.
Pirms eju uz alberģi, gribu atrast informācijas centru vai svētceļnieku biroju, lai saņemtu Compostelu. Un vispār, lai noskaidrotu, kur atrodas mana alberģe.
Izeju uz galvenās ielas, skatos apkārt uz norādēm. Dzirdu: “Agnes! Agnes!” Ak, Dievs! No bāra izlec laukā un man pretī skrien Diego un Lorenzo. Visa vecā banda ir šeit. Kaut iepriekš ar puišiem nebijām tik tuvi kā ar meitenēm, bet šos apskāvienus, ko es saņēmu, es nekad neaizmirsīšu. Tie bija silti. Tie bija no sirds. Viņi visi bija šeit, jo dienu vēlāk nekā es ieradās Santiago un uz Finisterri atbrauca ar autobusu. Tie apsveikumi, ko saņēmu bija tik patiesi. Tik ļoti viņi priecājās par mani. Vēl cits pāris, kuri mani atceras, bet es viņus tikai nedaudz pēc sejas, paklanās manā priekšā un velta aplausus. Un tas viss ir tik patiesi.
Es pati vēl neaptveru, ko esmu paveikusi.
Džī ar Antonio jau šodien devās uz Santiago, bet mēs ar Sashu atpakaļ uz pasaules galu, vērot saulrietu. Pa ceļam ieskrienam veikalā. Nopērkam uzkodas un izlemjam arī par labu šampanietim (kas īstenībā ir sidrs 4.1%).
Tālāko nav iespējams vārdos izteikt.
Es nekad nebiju piedzīvojusi tādu vakaru un varbūt nekad vairs nepiedzīvošu.
Cilvēki sasēdušies uz akmeņiem, lai vērotu saulrietu. Mēs nokāpjam stipri zemāk, lai būtu vienas. Tas bija skaistākais saulriets manā mūžā.
Tas bija miers. Tā bija bezgalība. Tā bija laime.
Mēs sēdējām, mēs pateicāmies, mēs elpojām, mēs uzsūcām, mēs devām pretī. Mums netālu pievienojas kalnu kazas. Tās staigā mums apkārt. Vai pietiek saprāta aptvert visu to skaistumu, kas tagad notiek?
Lai runā bildes.
Saulei norietot, mēs nogriezām vienu manu hipija matu pīni.
Izlēmām, ka iemetīsim to okeānā, lai visas problēmas izgaist un, lai vēlmes piepildās. Taču tur to izdarīt nebija iespējams. Pa tumsu devāmies uz otru pusi. Kāpām lejā pa akmeņiem. Saprotot, ka līdz okeānam nenokāpsim, apsēju matu pīni ap akmeni. Sasha teica, lai veltu savām domām laiku.
Tas viss notika mēnesim atspīdot okeānā, pilnīgā tumsā un klusumā.
Izdomājusi visu, ko gribēju izdomāt, es no visa spēka to metu. Un šķiet, ka aizmetu.
Vēl viena zīmīga lieta. Pirms Santiago es uztaisīju manikīru. Uz dažiem nagiem uzliku taureņus un uz viena naga – uzrakstu. Pa šo mēnesi visi taureņi ir “aizlidojuši” un vesels ir palicis tikai viens nags – ar uzrakstu. Un uzraksts vēsta – Be Happy! Un šeit es tāda biju!
Es nespēju iedomāties vēl labāku nobeigumu manam Camino. Tas bija vienreizēji. Tas bija neatkārtojami. Es to nekad neaizmirsīšu. Bezgalīgi mūžībā kopā ar mani.
Pateicībā,
Adžī
29.08.2017.
Piezīmes
- Brokastu bulciņas 2.10 eur
- Kola 1.50 eur
- Aproce no Finisterres 4 eur
- Alberģe 12 eur
- Uzkodas 2.90 eur
- Pulksteņa mērījums 38 km