Jau 18. diena ceļā. It kā nav daudz, taču, ja paskatos uz pirmo dienu bildēm, tad tas šķiet tik sen.
Pamostos no rīta un priecājos par apmākušos laiku ārā aiz loga. Beidzot! Beidzot varēs mieriņā soļot. Ha! Kamēr pakoju mantas, izlien saule un viss apmācies laiks kaut kur izgaist.
Pirms iziešanas uzsmērēju krēmu, jo pat ar to āda kā uz pannas.
Izrādās vakardien mājiņā satiktā meitene arī iet Camino Lituano. Un bija tik jauki dzirdēt novēlējumu - laimīgu ceļu. Noķēru Camino sajūtu uz brīdi. Un šī lieta ir tā, kas man ļoti pietrūkst no Spānijas. Cilvēki ar saviem stāstiem. Apjautāšanās par to, vai tev sāp muskuļi un cik tulznas ir tev.
Ceļš atkal ved gar labību laukiem. Taisns grants ceļš un cik tālu horizontu var redzēt, tik tālu labības lauki sniedzas. Eju mierīgu garu un man pie sāniem izbijusies izlec stirna. Izbīstos arī es. Laikam gulēja un mani saklausīja tikai tad, kad biju jau blakus. Bet cik tālu aizskrēja. Šķiet līdz pašam horizontam.
Kādu brītiņu arī izdodas iet cauri mazam ciemam, kur viena aiz otras stāv privātmājas. Ir tik forši pavērot, kā nu kurš iekopis savu teritoriju. Visi pagalmi skaisti sakopti, zāle nopļauta, bieži pagalmos arī novietotas dažādas skulptūras, ir arī krusti. Caur pagalmu, iespējams, var iepazīt saimnieku.
Apsēžos pieturā, īsi pirms lielākas pilsētas Jonišķi, lai mazliet atpūstos, un liels ir mans prieks, kad garām paiet jau divas meitenes ar mugursomām. Viena no tām mājiņā satiktā, otra jauna.
Kad ienāku pilsētā, redzu, ka meitenes sēž kafejnīcā pretī baznīcai un es viņām pievienojos. Tur arī ir iespēja iespiest pasē zīmogu. Kafejnīcā pasūtu tikai aukstu dzērienu, jo porcija ar “pelmeņiem” izskatās milzīga un man ēst vēl negribas. Sēžot kafejnīcā, noķeru pilnīgu Camino sajūtu. Ir forši. Ir kompānija. Var parunāties. Doties tālāk un zināt, ka uz ceļa kaut kur atkal satiksimies. Tā arī daru. Pirms dodos prom no pilsētas, ieeju baznīcā.
Karstums atkal uzsitis augstu vilni. Ik pa laikam parādās, kāds mākonis, bet liela jēga nav. Tā nu es lēnu garu aizvelku savu ķermeni līdz šīs dienas naktmājai. Tas ir kempings. Dikti hipsterīgs. Viena māja paredzēta tieši Camino gājējiem. Cena par naktsmītni 10 eur un 2 eur par veļasmašīnu. Izmazgāju visas drēbes.
Saimnieki ļoti laipni. Vakarā, kamēr sēžu un rakstu blogu, man atnes gan zemenes, gan paštaisītu aukstu dzērienu, kas taisīts no turpat esošā koka sulas.
Vakarā arī atnāk viena no satiktajām meitenēm un uzaicina mani peldēties netālu esošajā dīķī. Ūdens kā piens.
Tagad naktsmītnē jau esam vairāki. Atnāk vēl cilvēki. Kopā esam jau 5 svētceļnieki. Citi vēl čupojas, bet es dodos pie miera.