No rītiem jau grūtāk piecelties, jo nogurums uzkrājies. Kaut ceļos pirms modinātaja, gribētos vēl pavāļāties gultā kādas stundas divas.
Šodien laikapstākļus sola apmākušos, jo pa nakti jau lietus prognoze pazudusi un lietu vairs nesola. No rīta viens 20 grādi. Dzestri. Kad pēdējo reizi bija 20 grādi no rīta jau neatceros.
Šodien mežs pavisam kluss, nedzied pat putni. Varbūt tie arī beidzot vēsumā guļ?
Izsoļoju cauri mežam un šķiet, ka nonāku Bali vai Maldīvās. Dusia ezers tik plašs un zils, un ūdenī uz plosta uzbūvētas šūpoles. Es noteikti vēlos pašūpoties, jo nez kad vēl uz to Bali aizbrauks. Sākumā šķiet, ka ūdens būs vien līdz potītēm, bet ejot iekšā saprotu, ka tas tik acu apmāns un ar katru soli tomēr dziļāks paliek. Jau ūdens līdz ciskām un pa sauso šis nebūs. Nu neko! Pārģērbšos. Saslapinos gandrīz līdz viduklim, bet uz plosta tieku. Izšūpojos. Esmu pilnīgi viena. Tik man ienākot pludmalē, liels pīļu bars aizpeldēja dziļumā.
Pie pludmales atrodas arī neliels muzejs, kurā ar pašapkalpošanos var tikt iekšā. Ar sms palīdzību apmaksājot ieejas maksu. Šoreiz šo iespēju neizmantošu, taču pie sienas pielikts putnubūrītis ar zīmogu. To gan iespiežu savā pasē un dodos tālāk. Noteikti šī vieta - Dusia ezers - ir vieta, kur atgriezties.
Nekur tālu netieku, jo tās pašas pludmales un atpūtas mājas stāvvietā sadzirdu mazu kaķēnu ņaudam. Domāju, ka kokā un paejos uz to pusi, bet skaņa sāk nākt no aizmugures. Eju atpakaļ un apstājos pie vienas automašīnas. Ņaudieni nāk no auto apakšas. Paskatos un neko apakšā neredzu, bet dzirdu. Ak, nē! Viņš ir ielīdis kaut kur iekšā. Jā, redzu mazu ķepiņu, kas pabāžas no apakšas laukā. Ir plkst. 7.00 no rīta. Kā man tagad atrast auto saimnieku? Kā lai zinu, kurā mājā tas nakšno? Un vai vispār mājā vai kaut kur mežā teltī?
Pagaidām jāmēģina saviem spēkiem. Somā vienīgais bez augļiem ir siers. Izvelku to un sāku mest zem auto. Un, jā, mazais izlien laukā pats. Ņurkst un ēd sieru. Metu sev tuvāk un tuvāk. Jau pienāk gandrīz man klāt, bet tomēr pamūk zem auto. Mēģinu vēlreiz. Un man izdodas. Noķeru to un apsēžos. Paņemu to klēpī, kā mazu bērnu un glaudu. Tas trīc. No bailēm, no atslābumu. Trīc un guļ man labsajūtā klēpī. A ko tagad?
Piezvanu savai lietuviešu draudzenei Edvilei, lai paprasītu, kam es varu piezvanīt. Viņa atbild, ka pameklēs numurus. Tikmēr es apskatu apkārtni un ieraugu, ka pie mājas tomēr stāv divi šķīvīši. Tikmēr Edvile man noziņo, ka neviena no patversmēm neceļ telefonu. Un es arī palieku mazliet mierīgaka, jo tomēr tie šķīvji. Nolieku viņu pie šķīvjiem, viņš iemūk mazliet mājas pagrabcaurumā, bet pēc tam iznāk un man seko. Mazliet seko, bet pēc tam atkal pasprūk zem auto. Vienojamies ar Edvili, ka man vajag atstāt zīmīti auto īpašniekam. Es no vienas puses uz tās uzrakstu angļu valodā un uz otras puses - lietuviešu valodā. Brīdinu šoferi, lai pirms braukšanas paskatās zem auto. Mazliet mierīgāku sirdi dodos prom, bet tā pat šādos brīžos sirds kauc.
Tālāk ceļš ved pa mežu, kur daba izveidojusi šķēršļu joslu. Uz ceļa sagāzušies lieli koki, kuriem pārkāpt nav iespējams un pa apakšu izlīst ar somu ir ļoti izaicinoši. Ar grūtībām un dažām skrambām uz kājām, man izdodas.
Iznākot no meža, ceļš vienkārši dievīgs. Tālumā redzams ezers pie horizonta, skaists ceļš un tam abās pusēs spilgts zaļums.
Pēc brīža nonāku pie milzīgas baznīcas, kur ieturu pauzīti, jo noieti jau 10 kilometri.
Visi ceļi nevar būt skaisti, jo tad jau mēs nezinātu, kurš ceļš ir skaists, vai ne? Tālāk ceļš mani ieved brikšņos, zalē un ne tik foršā mežā. Tajā brīdī par pauzi un atpūtu vispār nedomā, jo gribas pēc iespējas ārāk tikt ārā no biezokņa. Tā arī iznesos cauri mežam un nonāku ciemā, kurā ir veikals. Šodien kaut kā grūti paliek iet. Laikam rīta skaistums un kaķa glābšana paņēma visus manus spēkus, gan emocionāli, gan fiziski. Veikalā nopērku "cukuru" - saldējumu un kolu. Paejos pārdesmit metrus no ceļa, jo redzu, ka tur ir baznīca un soliņi. Atpūšos.
Saprotu, ka ilgi nevar atpūsties, jo paliek jau ļoti karsti. Nezinu, kur palika tā solītā apmākusies diena. Velku savu ķermeni uz priekšu. Pēc laiciņa ieragu, ka atkal sāksies mežs, bet nolemju pirms tā ēnā ieturēt pauzīti. Nosēžu tur veselu stundu. Nu nav spēka šodien, soma un apavi mētajas blakus. Kad saule pabīdās uz manu pusi, mantas atstāju turpat, bet pati ielienu ēnā. Sajūta, ka esam sastrīdējušies. Negribas somu likt uz pleciem un botas vilkt kājās. Saņemos. Salabstam mieru un dodamies visi tālāk.
Šodien sāp viss - mugura sāp, mati nestāv kā vajag. Un vispār pēc brīža pamanu, ka man visa roka ir sarkana, jo sauli taču nesolīja, ne? Un vairs nav spēka stāties un sasmērēties ar krēmu, jo palikuši pēdējie kilometri. Pēc brīža izlādējas arī pulkstenis. Varbūt varētu šodien vairs nekas nenotikt?
Pēc brīža sasniedzu pilsētu un arī naktsmājas, kopā šodien ir noieti 30 grūti kilometri. Edvile mani jau gaida pie naktsmājas. Šodien arī paliekam baznīcas mājā, taču šī ir ar glanci. Es teiktu, ka labāk par dažu labu viesnīcu. Gultas ērtas, palagi tīri un svaigi, vannas istaba vispār pa dārgo un uz otro stāvu jaunas koka trepes. Viss vēl smaržo pēc koka. Vannasistabā arī ir elektriskais žāvētājs. Cena par naktsmājām 13 eur.
Man ļoti gribas ēst un pēc ātrās dušas mēs dodamies uz netālo picēriju. Pasūtam auksto zupu un dzērienu. Svinam pēdējo vakaru kopā, jo rīt jau sasniedzam Poliju un Edvile brauc mājās, bet es vēl turpinu mazliet uz priekšu.
Pa ceļam uz mājām ieskrienam vēl veikalā. Es nopērku dažus augļus rītdienas mazajām pauzēm un paķeru mazāko no visiem arbūziem. Nu ļoti gribās. Protams, mēs to nevaram apēst, tāpēc daļu uzdāvinam mācītājam, kurš vakarā pie mums atnāca, lai paņemtu naudiņu un iespiestu zīmogu.
Edvile arī stāstīja, ka tad, kad viņa atnāca uz naktsmājām, gultas vēl nebija gatavas un mācītājs pats skrēja tās klāt. Pēc brīža gan atnāca apkopēja. Bet smejamies, ka gulēšana būs dikti svēta, jo gultu klājis pats mācītājs.
Vispār šodien skaitās, ka oficiāli esmu nogājusi Camino Lituano, jo oficiālie posmi ir no Žagares līdz Lazdijai, jo kopā tas veido apaļus 500 kilometrus. Rīt līdz robežai vēl jānoiet 15 kilometri un es būšu Polijā.
Bet tagad - logu līdz galam vaļā un atjaunoties.