Bieži vien viens no pirmajiem jautājumiem, kad cilvēkiem pateicu, ka braukšu uz Jordāniju, bija “Vai tur ir droši?” Arī nejautājot, sapratām, ka tomēr vajadzētu ģimenei un tuvākajiem, paskaidrot, ka viss būs labi. Arī paši meklējām informāciju internetā un izlasījām to, ka ieteicams nebraukt tuvu ziemeļos pie Sīrijas robežas un dienvidos pie Saūda Arābijas robežas. Šoreiz arī neaizmirsām un piereģistrējām mūsu ceļojumu Ārlietu Ministrijas Konsulārajā reģistrā, Ārlietu Ministrijai ir arī mobilā aplikācija “Ceļo droši”. Iesakām šīs lietas izmantot katrā ceļojumā.
Tā kā ceļojam ārpus Eiropas arvien biežāk, tad šoreiz beidzot arī izlēmām sapotēties pret A un B vīrushepatītu. Infektoloģijas centrā tas izdarāms, ļoti ātri un “nesāpīgi”. Pirms potēšanās vēlams uzzvanīt vai konkrētā vakcīna ir pieejama uz vietas. Kombinētā A un B vīrushepatīta pote infektoloģijas centrā maksā 49 EUR. Šādas potes ir nepieciešamas trīs – pirmreizējā, pēc mēneša un pēc gada. Un vēl forši tas, ka tevi tur gaidīs ar atplestām rokām – dakterītes priecājas, ka jauni cilvēki blandās pa pasauli (dakterītes vārdi) un rūpējas par savu veselību.
Internetā lasījām, ka tie, kuri bijuši Jordānijā, ļoti labus vārdus velta pašiem Jordānijas iedzīvotājiem. “Labākā tauta, kādu ir nācies satikt!” – tādas un līdzīgas atsauksmes var izlasīt internetā. Bijām pozitīvi noskaņoti, bet apjautām, ka to varēsim saprast, tikai, kad paši šos cilvēkus satiksim. Tā kā Marokas ceļojums vēl ļoti spilgts atmiņā, jo bijis tik pirms pusgada, tad mazliet sevi noskaņoju uz dikti uzmācīgiem tirgotājiem, taksometru vadītājiem un arī naudas ubagotājiem. Taču jau pirmajā vakarā sapratām, ka šeit ir pavisam citāda tauta. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, smaidīgi, laipni un pretimnākoši. Ejot pa ielu, ik pa laikam dzirdam kādu uzsaucam: “Welcome to Jordan!” Ik pa laikam pat nepaspējam visiem uz visām malām atbildēt ar smaidu vai kādu pateicīgu vārdu.
Kārtējo reizi, paliek skumji par to, cik nepareizs ir citu uzskats par musulmaņiem jeb islāma sekotājiem. Tik ļoti bieži tas, ko redzam televīzijā vai izlasām internetā rada maldīgu priekšstatu, reizēm pat informācija ir tik ļoti nepatiesa. Tik ļoti nepareizi ir tie uzskati – visi musulmaņi ir teroristi, viņi tik sit tās galvas pret paklāju, viņiem nekā nav svēta. Nē, viņi tā pat kā mēs vairums tic Dievam, tikai to sauc citā vārdā. Par pilnvērtīgu reliģisku dzīvi tiek uzskatīta tikai tāda, kura kalpo cilvēcei. Tiem jārūpējas par saviem vecākiem, kad tie sasnieguši jau pienācīgu vecumu, jāpalīdz radiniekiem – arī finansiāli, ja nepieciešams, tiem jābūt par labākajiem kaimiņiem, kādiem iespējams būt un jāgādā ēdiens bāreņiem. Islāma morālās pamatīpašības ir taisnīgums, piedošana, taisnība, laipnība un godīgums. Un to visu patiesi tur var izjust.
Kas par cilvēkiem! Kas par cilvēkiem! Cik daudz dāvanas mēs saņēmām! Te dažas situācijas un mirkļi, ko mums izdevās piedzīvot:
- Veikalā pērkot uzkodas, ko varēsim notiesāt autobusā pārbraucot uz citu pilsētu, mums uzdāvina 2 našķus.
- Citā veikalā mēs dāvanā saņēmām divus košļeņu iepakojumus.
- Aquabā, gaidot kamēr mums uztaisīs pasūtītās svaigi spiestās sulas, kāds kungs mūs uzrunā un jautā, no kurienes esam? Pēc šī jautājuma, kungs mūs aicina pievienoties pie viņa galdiņa un stumj savu vakariņu šķīvi mums tuvāk, lai cienājamies. Jāsaka, ka tur nebija uzkodas, ko vienkārši vienu paņemt – tur bija īstas vakariņas – kartupeļi ar olu. Bāc, vai Tu kādreiz svešam cilvēkam esi devis nokosties no savām vakariņām? Es laikam īsti nē.
- Tur pat Aquabā, tikai nākošajā vakarā, tikko iepazīti jaunieši mūs aicina pievienoties viņu pludmalē gatavotām vakariņām. Cienā ar dzērieniem, ēdieniem, neskopojas ar stāstiem par dzīvi Jordānijā. Viņiem ir tikai ap 20 gadu, bet tik pieklājīgi, atvērti, gudri jaunieši. Ar lieliem mērķiem.
- Petrā Zaman bistro, kurā iegriezāmies visas trīs dienas, saimnieks mūs pēdējā vakarā cienāja ar ūdenspīpi, ūdeni un tēju.
- Mūsu mīļais Petras gids Ayman, ikreiz, kad piestājām viņa bodītē, cienāja mūs ar tēju. Jo īpaši tas uzstāja, ka jādzer tēja (ar pus kilogramu cukura), lai atjaunotu spēkus, kad ieradāmies noguruši pēc Petras apskates.
- Otrā Petras apskates dienā, kad puiši vēl kāpa augšā trešajā takā, viņi satika vīriešus no Irānas, kuriem mūsējie parādīja Petras bodītē iegādāto veco Irānas naudu. Vīrieši par to bija tik pārsteigti un priecīgi, un pat pateicīgi, ka tie uzdāvināja šī laika Irānas naudu (aptuveni 5 eur vērtībā).
- Autobusā, braucot uz Wadi Rum tuksnesi, šofera asistents dalīja brokastu maizi un falafeļus pa autobusu. Sagādāja arī tēju. Pat, ja tas iekļauts cenā, tas bija tieši laikā, jo tik agri vēl nebijām ēduši.
- Kad jau nonācām Madabā, devāmies beidzot uz augļu tirgu/ielas bodītēm, kur sapirkām dažādus augļus, taču nebijām pārliecināti par vienu zaļo apelsīnam līdzīgo augli. Par to, ka Matīss piekrita ar pārdevēju nofotografēties, tas mums dāvināja divus šos augļus. Beigās tie izrādījās garšīgākie augļi, ko vēl veikalos pirkām līdz pat ceļojuma beigām.
- Mošejas pagrabā suvenīru veikalā tikko iepazīta jordāniete pēc sirdssiltām sarunām un apskāvieniem man dāvā savu gredzenu, kā pateicību un piemiņai par tik emocionālu brīdi.
- Taksometra šoferis cienāja ar semočkām, beduīnu mūziku un lielisku kompāniju.
- Petrā vienā no klintīm, kur uzrāpāmies beduīns mums saka: “My home is your home” un piedāvā arī pa nakti palikt viņa apmetnē. Mums gan bija jādodas prom, bet kas tā būtu bijusi par nakti, ja būtu palikuši pašā Petras vēsturiskajā ciemā klintī. Varbūt nākamreiz!
- Ammanā pēdējā vakarā satikām gidu, kurš strādā par dzeramnaudām. Mēs neizmantojām iespēju ar viņu doties ekskursijā, jo bijām jau noguruši un vēlējāmies pabaudīt pēdējo vakaru uz balkoniņa vērojot cilvēkus un arī to kā viņš strādā. Par to iesmējām. Bet laiks sarunai mums bija un pēc dzīvesstāsta uzklausīšanas, smiekliem, 6 bučām viņš mums piedāvāja naktsmītnes, kad nākamreiz (teica, lai braucam uz Ziemassvētkiem) būsim Jordānijā.
- Kafejnīcas viesmīlis, kurš šeit ieradies no Sīrijas, vienu vakaru, starp tējas un ūdenspīpju iznēsāšanas, pavadīja puišiem mācot kāršu spēli.
- Un, protams, visi un visur piedāvā tēju. Un palīdz pareizi uzsiet galvassegas.
Un ne tikai parastie iedzīvotāji ir atsaucīgi, bet arī tie, kuri strādā drošības jomā. Iebraucot lielveikalos vai lidostas zonā, ar laipnu smaidu uzraugs pajautā atvērt auto bagāžnieku, lai to pārbaudītu. Pie ieejas Petrā un citos lielākos apskates objektos (vai vietās, kur apgrozās lielāks cilvēku skaits) jārēķinās, ka somas būs jāizlaiž caur detektoru, un iespējams vīriešus vēl aptaustīs. Parasti esam jau pieraduši, ka tie ir kādi bargie vīri, kas to dara, taču ne šeit Jordānijā. Te vienmēr visi uzsmaidīs, pasveicinās, novēlēs labu dienu. Tā pat arī mums atpakaļceļā lidostā situācija, kas varēja izvērsties par nepatīkamu, bija kā salds ķirsis uz kūkas un padarīja mūsu ceļojumu vēl patīkamāku. Mums līdzi bija neprofesionālās rācijas, ko izmantojam ceļojumos, lai ātri savā starpā sazinātos, ja atdalāmies tirgū, tuksnesī vai citur. Pēc internetā īsti neatrastas vienas konkrētas atbildes, ka tās ievest nedrīkst, tomēr riskējām un ņēmām tās līdzi. Turpceļā lidojot neviens neinteresējās par rācijām, taču atpakaļceļā Ammanas lidostā, gan pie pirmās, gan otrās pārbaudes nācās skaidrot, ka neesam no armijas, ka tās nav profesionālas rācijas un lietojam to savām vajadzībām. Pēc dažādu menedžeru izsaukšanas, foto nosūtīšanas, pases pārbaudes kungs mums jautāja, kas mums visvairāk patika Jordānijā. Kad tam atbildējām - cilvēki, viņš teica, ka ir ļoti patīkami to dzirdēt un viņš šo sajūtu vēlas mums arī saglabāt. Viņš nevēlas, lai šī rāciju situācija kaut kādā veidā mums sabojātu mūsu lielisko ceļojumu. Viņa tiesības ir mums atņemt šīs rācijas, bet viņš to nevēlas darīt. Viņš darīs visu, kas nepieciešams un noskaidros, kādā veidā mēs šīs rācijas varam ņemt sev līdzi. Pēc pārdesmit minūtēm mēs izņēmām no rācijām baterijas, atdalījām tās dažādās somās un varējām doties uz lidmašīnu. Un tie robežsargi pie Nāves jūras, kur peldējāmies neatļautā vietā. Viņi nevis mūs sodīja vai aizrādīja, bet pateica paldies, ka apceļojam viņu zemi. Teica, ka jūtas pagodināti un uzdāvināja vēl divus aukstus ūdeņus. Šis vēlreiz apliecināja, ka mums katram pa spēkam ir dažādas lietas un katram ir izvēle kā to izmantot.
Par dažiem no Jordānijā satiktajiem cilvēkiem mazliet sīkāk aprakstīju iepriekšējos rakstos.
Radās arī sajūta, ka mantas nevajag pieskatīt tik uzmanīgi, kā citās valstīs. Jutāmies ļoti droši. Uzticējāmies.
Divu nedēļu laikā mēs satikām tik daudz cilvēku, tik daudz dažādu sarunu bija, tik daudz smaidu un laipnības. Te ir aprakstīti tikai spilgtākie, bet bija vēl tik pat daudz citu – tik pat sirsnīgu. Apskāvienu. Rokasspiedienu. Valodas apmācību. Palīdzības. Labestības. Smaidu. Šīm lietām nav ticības, reliģijas, ādas krāsas vai tautības. Mēs visi esam vienādi. Novēlu ik vienam to sajust.
Lai šīs bildes paliek šeit piemiņai.
